Administratīvās atbildības likuma 5. pants administratīvo pārkāpumu definē kā prettiesisku, vainojamu rīcību, par kuru likumā paredzēta atbildība — Abu Meri aprakstītā rīcība šādas pazīmes nesatur.
14. pants paredz brīdinājumu, naudas sodu, tiesību atņemšanu un tiesību izmantošanas aizliegumu, taču neviens no šiem sodiem nav piemērojams par partijas amata atstāšanu.
Abu Meri lēmums atkāpties no „Vienotības" domes priekšsēdētāja amata un doties no aktīvas partijas darbības rada tīri politisku un partijas iekšēju situāciju, nevis kādu no tiesisku seku kopumu, ko regulētu pieejamie tiesību avoti. Ziņas būtība ir brīvprātīga amatpersonas un partijas funkcionāra gaita pēc 15. Saeimas vēlēšanām, kurās viņš kā JV kandidāts ieguva visvairāk svītrojumu — 3369, un partija ieguva tikai septiņus mandātus. Šajā stāstā minētās personas — Abu Meri kā veselības ministrs, JV valde un dome — saskaras ar politisku atbildību, nevis ar administratīvo, kriminālo vai citu valsts piespiestu atbildību. Tiesiskais jautājums, ko lasītājs varētu uzdot — vai ministra vai partijas amata atstāšana izraisa kādas likumā noteiktas sekas — uz sniegto avotu bāzes nav atbildama, jo visi četrpadsmit avoti ir Administratīvās atbildības likuma izraksti, kas regulē administratīvo pārkāpumu, sodu veidus un procesu. Administratīvās atbildības likuma 5. pants administratīvo pārkāpumu definē kā personas prettiesisku, vainojamu rīcību, par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā atbildība — Abu Meri paziņojumā aprakstītā rīcība šādu pazīmju nesatur. Tāpat 4. panta pirmā daļa saista atbildību ar normatīvo aktu, kas spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, taču šeit nav konstatējams pats pārkāpums.
Piemērojot sniegtos avotus šai situācijai, jākonstatē, ka tie šai lietai nepiemērojas. Administratīvās atbildības likuma 14. pants paredz četrus soda veidus — brīdinājumu, naudas sodu, tiesību atņemšanu un tiesību izmantošanas aizliegumu —, bet neviens no tiem nav piemērojams personai par vēlēšanu rezultātu vai partijas amata atstāšanu, jo nav konkrētas likumā noteiktas sastāvdaļas. 2. pants nosaka, ka administratīvās atbildības sistēmu veido normatīvie akti, kuros noteikti pārkāpumi, sodi un process, un 4. panta trešā daļa norāda, ka konkrētos pārkāpumus un amatpersonu kompetenci nosaka attiecīgo nozari regulējošie likumi — starp avotiem tāda nozares norma, kas regulētu ministra pilnvaru izbeigšanu vai partijas iekšējo pārvaldi, nav sniegta. Arī partijas iekšējā dome un valde darbojas pēc savas organizācijas iekšējās kārtības, kuru sniegtie avoti neregulē. Abu Meri paziņojums, ka ministra pienākumus pildīs līdz jaunās valdības izveidošanai, ir politiska apliecinājums, kura tiesiskais ietvars avotos nav atspoguļots. Tāpat avotos nav tiesu prakses par līdzīgiem politiskiem lēmumiem; sniegtie Satversmes tiesas materiāli [14] un [18] attiecas uz administratīvo sodu pārsūdzību un Konvencijas 6. piemērošanu administratīvos pārkāpumos, kas ar šo ziņu nesaistās.
Praktiski šī ziņa nozīmē, ka turpmākās norises notiks politiskā, nevis administratīvā procesa ietvaros. Lasītājam svarīgākais ir tas, ka veselības ministra funkcijas pagaidām turpinās: Abu Meri apliecinājis, ka pildīs tās līdz jaunās valdības izveidošanai un darbu nodos jaunam ministram. Partijā jau sākts vēlēšanu rezultātu un līdzšinējā darba izvērtējums, kura rezultāts būs atkarīgs no JV iekšējām procedūrām. Valsts līmenī nākamais solis ir prezidenta Rinkēviča uzsāktās konsultācijas ar 15. Saeimā ievēlētajām partijām. Konkrētu procesuālu dokumentu, kas saistīts ar ministra pilnvaru izbeigšanu, sniegtie avoti nepiedāvā. Ja nākotnē par šo tēmu parādītos ziņas par konkrētu administratīvu pārkāpumu vai sodu, tad attiecīgi piemērotu Administratīvās atbildības likuma 14.–16. pantu un 153. pantu par lēmuma saturu, taču šobrīd šāds pamats nav konstatējams.
Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta pirmo daļu deputātu vietu sadalē nepiedalās saraksti, kuri pa visu Latviju saņēmuši mazāk par 5% no nodoto balsu kopskaita, kas ir derīgo aplokšņu kopskaits.
CVK lēmumus par mandātu pārdali 10 dienu laikā var pārsūdzēt tiesā, pēc tam lēmums nonāk Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijai.
Pēc 15. Saeimas vēlēšanām lasītāju visvairāk interesē, kurš un kā tagad lems, kas veidos valdību — un juridiskā atbilde ir: ne prezidents viens, bet Saeimas vairākums, kuru prezidents tikai palīdz sapulcināt. Ziņas fakts: prezidents Rinkēvičs pirmdien sāka konsultācijas ar ievēlētajām partijām, AS ieguvusi 41 mandātu, vēlētāju aktivitāte bijusi 51,8%. Konsultācijas nav mandāta piešķiršana — tas ir politisks process, kura rezultāts jāformalizē Saeimas sēdē, apstiprinot Ministru prezidentu ar balsu vairākumu. Tiesiskais stāvoklis, kas gaida partijas, ir koalīcijas sarunu rezultāta pārvēršana deputātu balsu vairākumā, jo bez tā neviena valdības konfigurācija nedarbosies. Tiešais tiesību jautājums, kas rodas no šī stāsta, ir mandātu sadales un deputātu pilnvaru legalizācijas kārtība, ko risina pēc Saeimas vēlēšanu likuma normām: 38. pants nosaka piecu procentu barjeru un Santas kārtību (dalīšana ar 1, 3, 5, 7), 41. pants — aizvietošanu, ja deputāts zaudē mandātu, bet 52.2 pants — Mandātu un iesniegumu komisijas un Saeimas lomu mandātu pārdalē.
Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 38. Otrajā daļā noteiktā kārtībā balsis dala secīgi ar 1, 3, 5, 7 un tā tālāk, dalījumus sanumurē dilstošā secībā, un vietas saņem saraksti ar lielākajiem dalījumiem (38. panta otrās daļas 2.–4. punkts). Ja robeždalījums ir vienāds ar nākamajiem, vietu iegūst saraksts, kas ieguvis visā Latvijā vairāk balsu; ja reģistrēts tikai vienā apgabalā — tas, kas reģistrēts pirmais. Ja deputāts miris, atteicies vai citādi zaudējis mandātu, viņa vietā stājas nākamais kandidāts no tā paša saraksta (41. pants), bet, ja kandidātu pietrūkst, nākamo deputātu 38. panta kārtībā nosaka no cita saraksta (42. pants). Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija par CVK lēmumu paziņo nākamajā Saeimas sēdē, un, ja Saeima to atbalsta, ar paziņošanas brīdi iepriekšējā deputāta pilnvaras izbeidzas un Prezidijs uzaicina iestāties jauno deputātu (52.2 pants). Vēlētāju aktivitāte 51,8% neietekmē mandātu sadali — nodoto balsu kopskaitu veido derīgo aplokšņu skaits neatkarīgi no aktivitātes līmeņa. Koalīcijas veidošanu un mazākuma valdības iespēju šie avoti tieši neregulē — tā ir Satversmes un Saeimas darba reglamenta, nevis vēlēšanu likuma sfēra.
Partijām nākamajās nedēļās būtisks būs CVK lēmumu par mandātu sadali neapstrīdēšanas brīdis, jo tikai pēc tam pilnvaras formalizējas bez tiesas riska. Praktiski svarīgi:
Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 4.daļu kabinets tiek uzskatīts par sastādītu tikai tad, ja Saeima izteikusi uzticību visiem 5.panta pirmajā daļā minētajiem ministriem kopumā.
Pārejas laikā ministra pienākumus pilda Ministru prezidents vai viņa iecelts pienākumu izpildītājs (11.pants), un šāds ministrs nevar pieņemt lēmumus, kas nav steidzami un var būtiski ietekmēt valsts attīstību.
Pēc 15. Saeimas vēlēšanām Latviju gaida valdības veidošanas procedūra, kuras iznākums ir atkarīgs no tā, vai “Apvienotais saraksts” (AS) kā vēlēšanu uzvarētājs ar 41 mandātu no 100 Saeimas vietām spēs savākt vairākuma atbalstu. Ziņa par NA gatavību pievienoties koalīcijai nozīmē, ka viens no iespējamās vairākuma blokiem ir deklarējis savu pozīciju, bet juridiski valdība vēl nepastāv — līdz uzticības izteikšanai Saeimā darbojas iepriekšējais Ministru kabinets. Konkrētais tiesību jautājums ir: kādā kārtībā Ministru kabinets tiek sastādīts un kas notiek ar esošo valdību pārejas laikā. To risina Latvijas Republikas Satversme un Ministru kabineta iekārtas likums, galvenokārt tā 14.pants (kabineta sastādīšana), 15.pants (Deklarācija) un 17.pants (locekļu stāšanās amatā).
Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 1.daļu Ministru prezidenta amata kandidāts Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam iesniedz Deklarāciju un Saeimas lēmuma projektu par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam. Procedūra turpinās šādi:
Tālākā norise ir atkarīga no AS premjera kandidāta (ziņā minētā Andra Kulberga) gatavotā piedāvājuma:
Likuma 7.2 panta pirmā daļa prasītu 20 dienu laikā pēc rezultātu pasludināšanas iesniegt KNAB rakstveida iesniegumu, taču 2% barjeras nepārvarēšanas dēļ šī procedūra "Stabilitātei!" nav aktuāla.
Likuma 7.3 panta 3.1 daļa ļauj KNAB pēc Saeimas informācijas pārtraukt finansējuma izmaksu, ja izbeidzas frakcijas darbība — tas skaidro jau samazināto finansējumu pirms šīm vēlēšanām.
Partijai "Stabilitātei!", kas 15. Saeimas vēlēšanās ieguvusi 1,997% vēlētāju atbalstu, valsts budžeta finansējums no 2027. gada neesot piešķirams, un tās darbība turpmāk būs atkarīga tikai no likumā atļautajiem privātajiem finansēšanas avotiem. Ziņas faktiskais kodols ir vienkāršs: Čulkova paziņo, ka partija turpinās darboties bez valsts naudas, paļaujoties uz biedru naudu. Juridiskais jautājums ir divējāds — vai partijai tiešām nav tiesību uz valsts finansējumu, un kādi finansēšanas avoti un ierobežojumi piemērojami, ja tā strādā bez tā. Risinājums izriet no Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma (turpmāk — Likums), galvenokārt tā 7.1, 7.2 un 2. panta normām.
Likuma 7.1 pants paredz, ka valsts budžeta finansējumu saņem partijas, par kurām Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā 2% vēlētāju. "Stabilitātei!" ieguvusi 1,997%, tātad slieksnis nav sasniegts, un valsts finansējuma piešķiršanas pamata nav. Partijas darbības turpināšana bez valsts naudas ir likumīga un normāli regulēta. Likuma 2. panta pirmā daļa pieļauj četrus finansēšanas avotus:
Praktiskās sekas partijai:
Saskaņā ar 7.2 panta 1. daļu partija 20 dienu laikā pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas iesniedz KNAB rakstveida iesniegumu, un iesniegumus pēc šī termiņa netiek pieņemti.
7.4 panta 6. daļa nosaka 1600 minimālo mēnešalgu gada griestu limitu, kas uzvarētāja partijai ierobežo summu līdz aptuveni 1,3 miljoniem eiro.
Pēc 15. Saeimas vēlēšanām partijas gaida ne tikai politiskā svara pārdale, bet arī stingri regulēta valsts naudas plūsma, kuras apmēru un izlietojumu nosaka Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums. Tiesiskais jautājums ir: kuras organizācijas iegūst tiesības uz valsts budžeta finansējumu, kādā apmērā un ar kādiem izlietošanas ierobežojumiem — un to risina pēc šā likuma 7.2 panta un 7.4 panta. Būtiski, ka finansējums nav automātisks: partijai pašai jāveic darbības noteiktajos termiņos. Ziņā minētais divu procentu slieksnis un 0,9 % no minimālās algas par balsi ir likumā nostiprinātas vēlētāju atbalsta mērīšanas formulas sastāvdaļas.
Piešķiršanas procedūra sākas ar partijas pašas rīcību:
Izlietošanas puses tiesības ir ierobežotas. 7.4 panta 1. daļa pieļauj tikai trīs mērķu grupas: biroja un darbinieku uzturēšanu, darbības saturisku nodrošināšanu un komunikāciju ar sabiedrību. 7.4 panta 1.2 daļa nosaka, ka katrai mērķu grupai var izlietot ne vairāk kā 60 % no attiecīgā gada finansējuma. Gadā piešķirto, bet neizlietoto daļu drīkst izlietot triju nākamo kalendāra gadu laikā; ja tas nenotiek, neizlietoto summu līdz nākamā gada 15. janvārim ieskaita atpakaļ valsts budžetā. Kopējais gada apmērs vienai organizācijai nedrīkst pārsniegt 1600 minimālās mēnešalgas (7.4 panta 6. daļa). Maksājumus veic tikai bezskaidrā naudā no atsevišķā konta, un partija reizi gadā iesniedz KNAB izlietošanas pamatojuma dokumentus. Apvienībām papildu ierobežojums: apvienības finansējumu aizliegts izmantot to veidojošo partiju aģitācijai, ja tās Saeimas vēlēšanās kandidē ar atsevišķu sarakstu. Parādu situācija, ko ziņā piemin Jaunā konservatīvā partija, juridiski nozīmē, ka bez jauna finansējuma atmaksas avots paliek tikai biedru nauda un fizisko personu ziedojumi, kuru kopapjoms vienai personai gadā nedrīkst pārsniegt 30 % no tās iepriekšējā gada ienākumiem.
Praktiskās norises:
Jaunpienācējiem, piemēram ziņā minētajai MMN, jārēķinās, ka finansējuma izlietojums būs pilnībā dokumentēts un pārbaudāms KNAB, bet neizlietotā daļa pēc trijiem gadiem atgriezīsies budžetā. Partijām ar parādiem valstij jaunā finansējuma trūkums nozīmē, ka parāda dzēšanai nāksies izmantot pašu ieņēmumus.