Administratīvās atbildības likuma 5. pants definē administratīvo pārkāpumu kā prettiesisku, vainojamu rīcību, par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta atbildība.
Naudas sods, ja tas kādai personai tiktu piemērots, jāmaksā brīvprātīgi noteiktajā termiņā, pretējā gadījumā nolēmums nonāk piespiedu izpildē.
Šis stāsts neved uz sodu, bet uz vēlēšanu rezultātu tiesiskā pamata jautājumu: 746 glabāšanā nodotās balsis pirms pievienošanas kopējam skaitam bija jāpārbauda un, ja vēlētājs nobalsoja atkārtoti, jāanulē. CVK rīkojās nevis brīvprātīgi, bet tāpēc, ka instrukcija par balsu skaitīšanu to paredzēja kā obligātu secību — vispirms pārbaude, tad skaitīšana. Tiesiskais jautājums, kas šeit rodas, ir CVK kompetence mainīt pašas apstiprināto instrukciju vēlēšanu dienas gaitā un tas, vai iecirkņu komisijām bija jāgaida, līdz pārbaude pabeigta. Šo jautājumu risinātu nevis Administratīvās atbildības likums, bet vēlēšanu tiesību regulējums — Saeimas vēlēšanu likums un CVK lēmumi, kas tā īstenošanā pieņemti. Sniegtie avoti satur tikai Administratīvās atbildības likuma izrakstus, tāpēc ar tiem var pamatot vien to, kāda atbildības sistēma vispār pastāvētu, ja komisiju darbībā konstatētu pārkāpumu, — nevis pašu balsu skaitīšanas kārtību.
Administratīvās atbildības likuma 5. pants definē administratīvo pārkāpumu kā prettiesisku, vainojamu rīcību, par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta atbildība; 2. panta 3. daļa nosaka, ka konkrētos pārkāpumus un amatpersonu kompetenci nosaka attiecīgo nozari regulējošie likumi. Vēlēšanu komisiju locekļu pienākumi šajos avotos nav izrakstīti, tāpēc konkrētais pārkāpuma sastāvs, ja tāds vispār pastāvētu, jāmeklē vēlēšanu likumdošanā. Soda veidus vispārīgi nosaka 14. pants — brīdinājums un naudas sods kā pamatsodi, tiesību atņemšana un tiesību izmantošanas aizliegums kā papildsodi; 18. panta izrakstā redzams, ka tiesību izmantošanas aizliegums iespējams uz laiku no viena mēneša līdz diviem gadiem un to var paredzēt tikai likumā. Soda mēru 19. panta 2. daļa saista ar pārkāpuma raksturu, personas personību un mantisko stāvokli, bet 20. pants uzskaita mīkstinošos apstākļus. Lēmumā par sodu jānorāda tiesiskais pamats, pierādījumi, piemērotais sods un pārsūdzības kārtība, un naudas soda nesamaksas gadījumā nolēmums tiek nodots piespiedu izpildei.
Praktiski iespējamie norises scenāriji ir šādi:
Vai politiskās partijas iekšējs lēmums par kandidāta izslēgšanu no partijas ietekmē viņa statusu jau reģistrētā Saeimas vēlēšanu kandidātu sarakstā?
Tiesiskais pamats: Balstos uz vispārīgu tiesību principu, jo datubāzē nav tieša Saeimas vēlēšanu likuma izraksta. Vēlēšanu tiesībās darbojas reģistrētā saraksta nemainīguma (stabilitātes) princips: reģistrētais kandidātu saraksts kļūst par neatceļamu vēlēšanu dokumentu, un partijas iekšējā organizācijas brīvība (izslēgšana no biedriem) ir atšķirīga no vēlēšanu procesuālā statusa. Kandidāta mandāta tiesības izbeidzamas tikai vēlēšanu komisijas lēmumā, kas balstīts likumā uzskaitītos pamatus — partijas griba šajā uzskaitījumā neietilpst. Šis princips izriet no vēlēšanu procesa dokumentārā rakstura un vēlētāju informētības garantijas: vēlētājs balso par konkrētu, reģistrētu sarakstu, nevis par partijas pašreizējo biedru sastāvu.
Praktiskā nozīme: Partijām jāņem vērā, ka kandidātu atlases filtrs ir jāizsmelst pirms saraksta iesniegšanas CVK — pēc reģistrēšanas izslēgšana no partijas ir tikai tīri politisks, nevis juridisks instruments, un partija nevar panākt kandidāta nosaukuma svītrošanu ar saviem statūtu lēmumiem. Praksē tas nozīmē, ka partijas Ētikas komisijas sods un valdes izslēgšanas lēmums neietekmē kandidāta plusiņu skaitu un iespēju tikt ievēlētam; ja Dalbiņš tiks ievēlēts, mandāts būs derīgs neatkarīgi no biedrības statusa. Riska punkts partijai ir reputācijas un iekšējās kontroles, nevis vēlēšanu likuma pārkāpums. Tālākais uzraudzības punkts — CVK provizorisko rezultātu apkopošana Vidzemē (atlikušie 15 iecirkņi no 273) un galīgo rezultātu apstiprināšana, kas noteiks, vai izslēgtais kandidāts iegūst deputāta mandātu.
Precizējums: Raksta uzskaitījums par grozījumu pamatiem kandidātu sarakstos ir būtībā pareizs, bet nepilns un bez precīzas atsauces. Pierādījumos redzamais Pašvaldības domes vēlēšanu likuma formulējums — „Reģistrētie kandidātu saraksti nav atsaucami, un grozījumus tajos var izdarīt tikai komisija, kas šo sarakstu reģistrējusi, kādā no šādiem veidiem“ — apstiprina pašu principu, taču attiecas uz domes vēlēšanām, nevis Saeimas vēlēšanām; analogs Saeimas vēlēšanu likumā ir jācitē tieši. Precīzāk rakstā būtu norādīts, ka grozījumu veidi ir likumā slēgts uzskaitījums un ka komisija (CVK) rīkojas tikai šo pamatu klātbūtnē, nevis pēc partijas iesnieguma brīvā izvēlē.
AAL 1. panta 5. daļa nosaka, ka Eiropas Savienības tieši piemērojamie normatīvie akti, kuros reglamentēta administratīvā atbildība, ir daļa no Latvijas administratīvās atbildības sistēmas.
AAL 8. panta 1. daļā pie administratīvās atbildības amatpersonu sauc tikai par pārkāpumiem, ko izdarījusi publisko tiesību juridiskā persona, ja tā nav pildījusi likumā noteiktu pienākumu, par kura nepildīšanu paredzēta atbildība.
Šajā stāstā minētajām amatpersonām — premjerministram un ārlietu ministrei — negaida ne administratīvā atbildība, ne sods: notikušais ir politisks konflikts par ES sankciju pozīciju, nevis administratīvi sodāms pārkāpums. Lasītājam nezināmā atziņa ir tā, ka pati ES sankciju sistēma tomēr ir tiesiski saistīta ar Latvijas administratīvās atbildības arhitektūru — Administratīvās atbildības likuma (turpmāk — AAL) 1. panta 5. Tiešais tiesību jautājums, ko raisa ziņa, ir: kāda ir Latvijas valdības amatpersonu tiesiskā atbildība par sankciju režīma pagarināšanas lēmumu un par publisko viedokļu apmaiņu ap to. Atbilde jāmeklē AAL 2. pantā, kas definē, ka administratīvās atbildības sistēmu veido normatīvie akti, kuros noteikti pārkāpumi, sodi un process, un 8. pantā, kas pie atbildības sauc amatpersonu tikai tad, ja tā nav pildījusi likumā noteiktu pienākumu, par kura nepildīšanu paredzēta administratīvā atbildība. Ziņā aprakstītās darbības — atturēšanās balsojumā, kompromiss par divu personu izņemšanu, publiski pārmetumi — nekur no sniegtajiem avotiem nerodas kā administratīvi pārkāpumi ar noteiktu sodu.
AAL 5. panta 1. daļa nosaka likuma mērķi — aizsargāt tiesisko iekārtu un pārvaldes kārtību, nodrošinot efektīvu procesu, — taču tas piemērojams tikai tad, ja konkrētā rīcība vispār kvalificējama kā administratīvs pārkāpums. AAL 2. panta 3. daļa paredz, ka pārkāpumus, sodus un amatpersonu kompetenci nosaka attiecīgo nozari regulējošie likumi vai pašvaldību saistošie noteikumi, tātad sankciju jomā atbildība varētu rasties tikai no ES tieši piemērojamiem aktiem vai nozaru likuma, kas ziņā nav minēts. Ja tomēr kāda amatpersona tiktu saukta pie atbildības, AAL 8. panta 1. daļa piemērojama publisko tiesību juridisko personu amatpersonām, bet 8. panta 3. daļa nosaka, ka amatpersonai atbildību piemēro kā fiziskajai personai. Procesa norise būtu AAL noteiktajā kārtībā: amatpersona, izskatījusi lietu, pieņem lēmumu par soda piemērošanu vai par procesa izbeigšanu (AAL 125. pants un 154. pants), un lēmumā obligāti norāda tiesisko pamatu, sodu un pārsūdzēšanas kārtību (AAL 125. panta 3. daļa un 3. avota izraksts). Tiesa, izskatot sūdzību, var pieņemt vienu no spriedumiem saskaņā ar AAL 227. pantu — atstāt lēmumu negrozītu, atcelt to un izbeigt lietu, atcelt un uzlikt sodu vai grozīt soda mēru. Starptautiskā dimensija: AAL 2. panta 2. daļa un 11. avota izraksts apliecina, ka arī ārvalstīs pieņemtu saistītu lēmumu izpilde un pārsūdzība ir iekļauta tajā pašā sistēmā. Ziņā aprakstītajā situācijā neviens no šiem mehānismiem netiek aktivizēts, jo avotos nav ne pārkāpuma sastāva, ne kompetentas iestādes procesa uzsākšanas.
Reālās sekas abām amatpersonām ir politiskas, nevis tiesiskas: vēlēšanu priekšvakarā veidojas publiskais vērtējums par sarunu vešanas prasmēm un spēju strādāt vienā valdībā, ko avoti raksturo kā publisku konfliktu starp diviem sarakstu līderiem. Tirgum un sankcionētajām personām praktiski svarīgākā iznākums ir saturs: aptuveni 2600 sankcionēto personu saraksts, Putinu ieskaitot, pagarināts uz trim gadiem, bet Usmanovs un Fridmans izņemti pēc Francijas un Luksemburgas iniciatīvas, Latvijai atturoties. Latvijas valdībai turpmāk jārēķinās, ka līdzīgos pagarinājumos var atkārtoties prasība piekāpties atsevišķu personu izņemšanā, un ziņā norādīts, ka iepriekšējā līdzīgā gadījumā valdības mandāts tika apiets — tas rada risku, ka nākamreiz pozīcijas koordinēšanas kārtība tiks apstrīdēta iekšpolitiski, nevis administratīvā procesā. Ja kāda puse tomēr mēģinātu piesaistīt amatpersonu atbildību, ceļš ietu cauri AAL procesam ar visām tā garantijām, un izbeigšanas pamats būtu AAL 15. avota izrakstā minētie gadījumi, tai skaitā tas, ka jautājums izlemjams cita procesa ietvaros vai ka pārkāpuma sastāvs nav konstatēts. Ziņa nerada ne administratīvā pārkāpuma procesu, ne tiesvedību, tāpēc gaidāms dokuments ir vienīgi turpmākais ES lēmums par sankciju režīmu.
Apdrošinātājs varētu atteikties atlīdzināt zaudējumus, ja nav iespējams noteikt iesaistīto personu atbildību, cietušajam nodarīti arī personai radīti zaudējumi vai kopējā atlīdzības summa pārsniedz 50 000 eiro.
Izmaiņas stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī un tiks piemērotas apdrošināšanas gadījumiem, kas notikuši no šā datuma.
Ja priekšlikumi kļūs par likumu, cietušie ceļu satiksmes negadījumos no 2027. gada 1. janvāra vairākās situācijās varēs saņemt atlīdzību pie sava apdrošinātāja, nevis gaidīt vainīgā apdrošinātāja vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja rīcību. Būtiskais tiesiskais pavērsiens ir tiešās zaudējumu regulēšanas definīcijas paplašināšana: atlīdzību varētu saņemt arī par bojājumiem, kuru dēļ anulēta atļauja piedalīties ceļu satiksmē, par noteiktiem mantai nodarītiem zaudējumiem un — ja kādai personai nodarīti smagi vai vidēji smagi miesas bojājumi — visām negadījumā iesaistītajām personām. Grozījumi Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā (turpmāk — OCTA likums) iesniegti trešajam lasījumam.
Esošais OCTA likums jau tagad satur izņēmumus no principa, ka atlīdzina vainīgā apdrošinātājs. Likuma 19. pants paredz, ka nenoskaidrota transportlīdzekļa radītie zaudējumi parasti netiek atlīdzināti, izņemot personai nodarītos zaudējumus un 25. panta pirmās daļas 4. un 5. punktā minētos mantai nodarītos zaudējumus. Turklāt likumā jau ir iestrādāts priekšlikumā minētais mehānisms: ja vismaz vienai cietušajai personai negadījumā nodarīti smagi vai vidēji smagi miesas bojājumi, tiek atlīdzināti 25. pantā minētie zaudējumi visām iesaistītajām personām. Tātad daļa no rosinātajiem paplašinājumiem ir esošā regulējuma precizējums, nevis jauns institūts. Priekšlikumā par jauno tiešās zaudējumu regulēšanas redakciju būtiski ir ierobežojumu kopums, kas noteikts, lai novērstu atlīdzības dubultu pieprasīšanu:
turpinājums — praktiskā nozīme: apdrošinātājam, pie kura cietušais vēršas, būs pienākums veikt likumā noteiktās darbības — pieņemt un izskatīt pieteikumu, pieņemt lēmumu par atlīdzību un to izmaksāt likumā noteiktajos termiņos, kā arī nodrošināt, lai negadījumā iesaistītās personas būtu informētas par pieteikšanas kārtību. Starp apdrošinātāju un biroju radušos strīdu par izmaksas pienākumu risinās birojs, kas kārto prasības un pieņem lēmumus par atlīdzības izmaksu vai atteikumu.
Ja likumprojekts trešajā lasījumā tiek pieņemts, izmaiņas stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī un tiks piemērotas tikai apdrošināšanas gadījumiem, kas notikuši no šī datuma — negadījumiem pirms tā turpinās piemērot esošo regulējumu. Praktiski svarīgi:
AT konstatēja, ka apelācijas instances tiesa pierādījumus nav izvērtējusi atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām, tāpēc spriedums atceļams pilnībā, arī daļā par legalizāciju un piespiedu ietekmēšanas līdzekļa nepiemērošanu.
Krimināllikuma 177. panta trešā daļa par krāpšanu lielā apmērā vai organizētas grupas izdarītu paredz brīvības atņemšanu no diviem līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez tās, ar probācijas uzraudzību līdz trim gadiem vai bez tās.
AT konstatētie procesuālie trūkumi attiecas uz pierādīšanas pamatprincipu: pierādījumi jāvērtē to kopumā un savstarpējā sakarībā, nevis izšķirīgi balstoties tikai uz apsūdzēto pašu liecībām. Tiesa arī nepilnīgi izvērtējusi Valsts kontroles revīzijas ziņojuma atzinumus par konkursa nolikuma izstrādi un norisi, kā arī liecinieku liecības un valsts iestāžu atzinumus par MK noteikumu projekta apzinātu grozīšanu pēc nodošanas valsts sekretāru sanāksmei. AT sniegtā interpretācija Krimināllikuma 177. panta trešajai daļai būtiski paplašina krāpšanas piemērošanas lauku šai lietā: