Sākotnēji Pacientu tiesību likuma 4.1 panta 6. daļa nosaka, ka pacients var atteikties no informācijas par savu veselību mutvārdos, rakstveidā vai ar nepārprotamām darbībām, un ārstniecības personai šādu izvēli ir jādokumentē.
Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmā daļa pieļauj ārstniecību tikai pēc pacienta informētās piekrišanas, tāpēc terapija, par kuru pacients nezina pat diagnozi, informētās piekrišanas principu apdraud.
Viktors, kuram konstatēts neoperējams plaušu vēzis, pats par savu diagnozi neko nezina — informāciju no viņa slēpj paša bērni, un slimnīcas ārsts to tikai verbāli apšaubīja. Tiesiski tas nozīmē, ka informācijas plūsmas virzienu nosaka nevis ģimene, bet pats pacients: vai nu viņš ir atteicies no informācijas saņemšanas, vai arī viņam tā jāsniedz. Pacientu tiesību likuma 4.1 panta pirmā daļa pacientam piešķir tiesības laikus saņemt informāciju par savu veselību, un ārstējošais ārsts to var atlikt tikai tad, ja pamatoti paredz, ka tūlītēja sniegšana būtiski apdraudētu pacienta vai citu personu dzīvību vai veselību — un arī tad informācija jāsniedz, tiklīdz tas ir iespējams. Ģimenes lēmums „ne tēvam, ne mātei neteikt" pats par sevi likumā neveido nekādu tiesību avotu: radiniekiem nav vispārējas tiesības bloķēt informāciju, kas pēc likuma pieder pacientam. Tāpēc jautājums, ko šī lieta izceļ, ir, vai pastāv likumīgs mehānisms, ar kuru diagnozi var likumīgi noslēpt — un tas mehānisms ir tikai pacienta paša atteikums no informācijas vai pilnvarojums citai personai.
Pacientu tiesību likuma 4.1 panta 6. daļa pieļauj, ka pacients atteikties no informācijas par savu veselību — mutvārdos, rakstveidā vai ar darbībām, kas to nepārprotami apliecina, un ārstniecības personai šādu izvēli ir jādokumentē. Atteikums ir spēkā arī tad, ja informācija būtu nepatīkama; izņēmums ir tikai gadījums, kad tās izpaušana nepieciešama citas personas dzīvības aizsardzībai. Praksē tas nozīmē: ja Viktors būtu izteicis šādu atteikumu vai ja ģimene būtu panākusi, ka viņš to izsaka, ārsta klusēšana būtu likumīga un dokumentējama. Bez tā ārstam, kas zina diagnozi, paliek tikai 4.1 panta pirmās daļas atlikšanas mehānisms ar pienākumu informēt, tiklīdz apdraudējums nav sagaidāms. Otrs likumīgais ceļš ir 4.1 panta 7. daļa: pacients pats norāda personu, kura pieņem ar ārstniecību saistītus lēmumus viņa vietā, un personu, kurai nav tiesību saņemt informāciju par pacientu — Viktors to nav izdarījis, tāpēc bērnu „vienošanās" ir faktiska, nevis tiesiska pilnvarošana. Trešais aspekts ir ārstēšana: saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmo daļu ārstniecība ir pieļaujama tikai pēc pacienta informētās piekrišanas, un 6. panta 5. daļa ārstam uzliek pienākumu informēt par atteikšanās sekām. Ja uzturošā terapija tiek veikta, nepaskaidrojot pacientam, pret ko viņš tiek ārstēts, informētās piekrišanas princips tiek apdraudēts — piekrišana „smagas plaušu slimības ārstēšanai" nav pilnvērtīga informētā piekrišana par onkoloģisku diagnozi. Jāatzīmē arī, ka radinieku loma bez pilnvarojuma ir ierobežota: Pacientu tiesību likuma 12. panta kontekstā persona, kas pārstāv pacientu, pieņemot lēmumu par ārstniecību, ievēro pacienta iepriekš izteikto gribu, un, ja vienādu tiesību radinieki nevar vienoties, lēmumu pieņem ārstu konsilijs — tas apliecina, ka ģimenes lēmums nav autonomais avots, bet gan atvasināts no pacienta gribas vai konsilija kompetences. Hospisa un paliatīvā aprūpes pakalpojums šajā shēmā ir likumīgi pieejams: 5. panta pirmā daļa garantē tiesības uz veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību, bet 5. panta 5. daļa — tiesības uz pēctecīgu ārstniecību no visām iesaistītajām iestādēm, un nosūtījumu var veikt arī ģimenes ārsts.
Praktiski šai ģimenei un līdzīgās situācijās esošajām ģimenēm izriet vairāki scenāriji:
Kamēr Saeima grozījumus neapstiprina, platformām nav pienākuma iemaksāt 3,5 % vai iegādāties izplatīšanas tiesības; šāds pienākums varētu rasties tikai ar likumu.
Filmu likuma 11. pants paredz LIAA administrētu valsts līdzfinansējumu ārvalstu filmu uzņemšanai Latvijā ar nosacījumu, ka prognozēts nodokļu ieņēmumu pieaugums valsts budžetā.
Šī stāsta personas un nozares gaida nevis jaunu sankciju, bet likumdošanas procesa pavērsienu premjera publiskā viedokļa izraisītu apšaubīšanu par jau Saeimā virzīto grozījumu likteni. Ziņas fakts ir premjera 6. oktobrī izteikts aicinājums atteikties no nodevas, kas platformām prasītu 3,5 % no iepriekšējā gada Latvijā gūtajiem ieņēmumiem ieguldīt vietējā saturā, radot nozarei 600 000 līdz miljonam eiro gadā. Tiešais tiesību jautājums ir divējāds: pirmkārt, vai un kādā kārtībā Saeima var atteikties vai atlikt jau komisijā apstiprinātu likumprojektu, un, otrkārt, kādi pienākumi straumēšanas platformām jau šobrīd izriet no spēkā esošajiem aktiem. Grozījumu par 3,5 % iemaksu būtību sniegtajos avotos nav, tāpēc to saturu var vērtēt tikai pēc ziņā minētajiem parametriem, nevis pēc normatīvā teksta. Savukārt esošo regulējumu nosaka Filmu likums un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums: Filmu likuma 2. pants nosaka likuma mērķi atbalstīt Latvijas filmu veidošanu un izplatīšanu, 10. pants — Nacionālā kino centra kompetenci administrēt publisko finansējumu, bet 11. pants — līdzfinansējumu ārvalstu filmu uzņemšanai Latvijā. Platformu satura pienākumus regulē Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 23.5 pants un audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju katalogu prasība iekļaut vismaz 30 % Eiropas audiovizuālo darbu.
Likumdošanas pusē lēmums vēl nav pieņemts: Saeimas komisijas lēmums virzīt grozījumus paātrināti balsojumam ir procesuāls solis, nevis spēkā stājusies norma, un premjera viedoklis juridiski nesaucas neko atcelt, jo nodeva vēl neeksistē. Kamēr Saeima grozījumus neapstiprina, platformām — "Netflix", "Go3", "Tet", "Disney+" un citām — nav pienākuma iemaksāt 3,5 % vai iegādāties izplatīšanas tiesības; šāds pienākums varētu rasties tikai ar likumu. Spēkā esošās platformu prasības ir cita rakstura: Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 23.5 panta pirmā daļa uzliek Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei izvērtēt pakalpojuma atbilstību video koplietošanas platformas būtībai, un pēc pieprasījuma sniedzamo audiovizuālo pakalpojumu katalogos vismaz 30 % apjomā jāiekļauj Eiropas audiovizuālie darbi. Ārvalstī dibinātu platformu sniedzēju attiecina uz Latvijas regulējumu arī tad, ja tiem ir Latvijā dibināts mātes vai meitas uzņēmums (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 23.5 panta 2. daļa). Nozares atbalsta mehānisms, uz kuru nodevas līdzekļi potenciāli plūstu, jau darbojas: Filmu likuma 10. panta 2. daļā Nacionālais kino centrs administrē un konkursa kārtībā piešķir publiskā finansējuma līdzekļus, ved filmu producentu reģistru un kontrolē finansējuma izlietojumu. Publisko finansējumu var saņemt tikai reģistrēts producents, un, ja līdzekļi netiek izmantoti atbilstoši līgumam, piešķīrējs tos piedzen atpakaļ (Filmu likuma 8. panta 3. un 4. daļa). Premjera arguments par attiecībām ar ASV skar arī Filmu likuma 11. pantu, kas paredz LIAA administrētu valsts budžeta līdzfinansējumu ārvalstu filmu uzņemšanai Latvijā ar nosacījumu, ka prognozēts nodokļu ieņēmumu pieaugums — tas ir esošais instruments ārvalstu producentu piesaistei, neatkarīgs no iecerētās nodevas. Kultūras ministrijas un nozares dialoga formālu vietu nodrošina Filmu likuma 12. pants, saskaņā ar kuru Latvijas Filmu padome konsultē nozares stratēģijas un sniedz atzinumus, un tās darbību nodrošina Kultūras ministrija. Tiesu prakse par šo jautājumu sniegtajos avotos nav atspoguļota, tāpēc to nevar citēt.
Praktiskās norises tuvākajā laikā izvērsīsies Saeimā, nevis ministrijās:
Vai valsts var padarīt pamatizglītībā valsts noteiktos mācību priekšmetu programmu paraugus par obligāti piemērojamiem, saglabājot skolu tiesības izstrādāt autorprogrammas, un kāds būs šāda regulējuma tiesiskais pamats izglītības likumdošanā?
Tiesiskais pamats: Konkrēta normas izraksta šajā ziņā nav, tāpēc balstos uz vispārīgiem tiesību principiem, ko atklāti norādu. Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma struktūrā mācību priekšmetu programmu paraugi tradicionāli ir izglītības satura normatīvā regulējuma daļa, ko apstiprina izglītības un zinātnes ministrs, un to statusa maiņa uz "valsts noteiktiem un obligāti piemērojamiem" paraugiem būtībā nozīmē pāreju no ieteikuma rakstura uz imperatīvu regulējumu. Ziņā redzamais kompromiss — obligāts saturs un sasniedzamie rezultāti, bet autorprogrammu iespēja, ja saturs iekļauts pilnā apjomā — atbilst proporcionalitātes principam: valsts mērķis (vienots izglītības saturs) tiek sasniegts, maksimāli ierobežojot skolu pedagoģisko brīvību. Ģimenes vērtību un veselībpratības moduļa izstrāde ar sociālo partneru konsultācijām līdz 2027. gada 30. aprīlim un programmu paraugu aktualizēšana no 2027. gada 1. septembra ir administratīvā regulējuma process, kuram galīgais tiesiskais spēks būs atkarīgs no konkrētā Ministru kabineta noteikumu formulējuma.
Praktiskā nozīme: Praksē tas nozīmē, ka skolu vadības un pedagogi, kas šobrīd plāno 2027./2028. mācību gadu, nevar paļauties uz esošo brīvību veidot programmas pēc saviem ieskatiem — autorprogrammas paliks pieļaujamas tikai kā izņēmums ar pilnīgu valsts satura iekļaušanu, kas būs jāspēj pierādīt, ja tiks veikta iestādes akreditācijas vai valsts pārbaudes kontrole. Ziņā minētais solījums nodrošināt, ka faktiski notikušās mācību stundas atbilst mācību plānam un mācību process ir nepārtraukts valsts pārbaudes darbu laikā, norāda uz pastiprinātu valsts uzraudzību pār mācību procesa reālo īstenošanu, ne tikai dokumentālo atbilstību. LIZDA iebildumi par "Teen Star" programmu un aicinājums izslēgt ģimenes veselības mācību liecina, ka moduļa saturs vēl nav galīgs un var tikt mainīts konsultāciju procesā līdz 2027. gada 30. aprīlim — tas ir punkts, kurā sociālie partneri var iesniegt konkrētus priekšlikumus vai iebildumus. Tālāk jāseko līdz 2026. gada decembrim izveidotajai izglītības satura ekspertu padomei un līdz 2027. gada nogalei IZM un VIAA sagatavotajiem priekšlikumiem par mācību stundu skaita izmaiņām un priekšmetu integrēšanu, jo tie būs pirmie dokumenti, kuros obligātā regulējuma konkrētā formulējums būs redzams.
Ja kāda no personām būtu izdarījusi administratīvu pārkāpumu, atbildības pamatus un procesu noteiktu Administratīvās atbildības likuma 2. pants, kas konkrētu pārkāpumu iestādēšanu atstāj nozari regulējošajiem likumiem vai pašvaldību saistošajiem noteikumiem.
Procesa dalībniekiem, kuri traucē lietas izskatīšanu, 65. un 66. pants ļauj piemērot piezīmi, izraidīšanu no telpām vai piespiedu naudu.
Šajā stāstā minētajām personām — vēlētājiem, kuri iecirkņos izraisījuši konfliktus, un vēlēšanu komisiju locekļiem — pašlaik negaidāma nekāda soda, jo ziņā aprakstītie starpgadījumi kvalificējami kā pārpratumi, nevis konstatēti pārkāpumi. Faktiskais tiesiskais stāvoklis ir tāds, ka Aizkraukles novada Vēlēšanu komisija rezultātus nodevusi likumā noteiktajā kārtībā, un balsu skaitīšanas aizkavēšanās četru stundu apmērā pati par sevi neseko no sniegtajiem avotiem izrietējoša atbildība. Reālais tiesiskais jautājums rodas attiecībā uz iecirkņos fiksētajiem konfliktiem: ja kāda no personām būtu izdarījusi administratīvu pārkāpumu, atbildības pamatus un procesu noteiktu Administratīvās atbildības likuma 2. pants, kas vispārīgos noteikumus, sodu veidus un procesa norisi padara piemēojamus tikai tad, ja attiecīgo nozari regulējošs likums vai pašvaldību saistošie noteikumi konkrētu pārkāpumu iestāda. Konkrētā vēlēšanu pārkāpumu sastāva avotos nav, tāpēc konkrēta soda piemērošana šajā stāstā pašlaik nav pamatota.
Ja tomēr kāds no aprakstītajiem konfliktiem tiktu kvalificēts kā administratīvs pārkāpums, piemērošana notiktu šādi. AAL 14. pants piedāvā četrus sodu veidus — brīdinājumu un naudas sodu kā pamatsodus, tiesību atņemšanu un tiesību izmantošanas aizliegumu kā papildsodus, no kuriem pēdējais, saskaņā ar 18. panta redzamo daļu, paredzams tikai likumā un uz laiku no viena mēneša līdz diviem gadiem. Naudas soda apmēru, kā to nosaka 16. pants, izsaka naudas soda vienībās, un nolēmumā norāda gan vienību skaitu, gan summu euro — konkrēta apmēra avotos šai lietai nav. Soda veida un mēra izvēlē 19. pants piesaista pārkāpuma raksturu, personas personību, mantisko stāvokli un mīkstinošos apstākļus; 20. pants par mīkstinošiem atzīst atzīšanos un nožēlu vai labprātīgu zaudējumu atlīdzināšanu, kas konfliktējošam vēlētājam varētu būt aktuāli. un 66. pants ļauj piemērot piezīmi, izraidīšanu no telpām vai piespiedu naudu — tas būtu tuvākais instruments situācijām, kad vēlētājs "augstos toņos" traucē iecirkņa darbu. Lēmumu pieņemtu amatpersona saskaņā ar AAL 11. pantu, bet pārsūdzības gadījumā tiesa rīkotos pēc 227. panta, kurā paredzēti četri sprieduma veidi, tostarp soda mēra grozīšana normā noteiktā ietvaros.
Praktiski nozīmīgākās turpmākās norises skar nevis sodu, bet vēlēšanu rezultātu stāšanos spēkā un partiju pozīcijas.