Osinovskim naudas sods jāsamaksā valsts labā 30 dienu laikā pēc Krimināllikuma 41. panta; trīs gadu iepirkumu aizliegums nozīmē, ka viņa uzņēmumi ilgstoši nevar piedalīties publiskajos iepirkumos.
Tās iespēja ir noteikt sodu zemāku par minimālo robežu vai pielietot citu, vieglāku soda veidu nekā likumā paredzēts — Krimināllikuma 55. pants.
Uģim Magonim un Oļegam Osinovskim gaidāmais ir Augstākās tiesas Senāta lēmums, vai vispār ierosināt kasācijas tiesvedību — līdz tam apgabaltiesas notiesājošais spriedums vēl nav ne pieņemts, ne atcelts. Ziņas fakts ir tas, ka lieta 2026. gada septembrī nonākusi Senātā, bet tiesas sastāvs vēl nav noteikts; būtiskais ir tas, ka prokuratūra spriedumu neapstrīdēja, tāpēc kasācija ir tikai aizstāvju instruments. Tiešais tiesību jautājums ir, vai Kriminālprocesa likuma kasācijas kārtībā Senāts atcels apgabaltiesas spriedumu vai atstās to spēkā, un vai aizstāvju uzskats, ka kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā nav nodrošināta, pamato to atcelšanu. Apgabaltiesa pati šo apstākli izmantoja, lai Krimināllikuma 55. panta pirmajā daļā paredzēto mīkstinātu: tās iespēja ir noteikt sodu zemāku par minimālo robežu vai pielietot citu, vieglāku soda veidu nekā likumā paredzēts. Tāpēc Magonim vietā trīs gadiem piespriesti divi gadi un seši mēneši, bet Osinovskim cietumsoda vietā — naudas sods 151 700 eiro apmērā. Sodu veidus un apmērus šajā lietā nosaka Krimināllikuma 36. pants (pamatsodi, tai skaitā brīvības atņemšana un naudas sods, kā arī papildsodi — mantas konfiskācija, tiesību ierobežošana), 41. pants un Kriminālprocesa likuma 290. pants par konfiskācijas un piedziņas jautājumiem spriedumā.
Magonim apgabaltiesa piemēroja brīvības atņemšanu divus gadus un sešus mēnešus ar daļēju mantas konfiskāciju: „Mercedes Benz" auto, vairāk nekā 800 000 eiro un trīs rokas pulksteņus; Osinovskim — naudas sodu 151 700 eiro apmērā un trīs gadu aizliegumu piedalīties valsts, pašvaldību un to uzņēmumu publiskajos iepirkumos jebkādā statusā kā papildsodu. Tāpat konfiscējami un ieskaitāmi valsts budžetā paša kukulis — 499 500 eiro, kas atbilst Kriminālprocesa likuma 290. panta uzspiestajam jautājumam par noziedzīga nodarījuma priekšmeta un noziedzīgi iegūtās mantas konfiskāciju. Konfiskācijas izpilde praktiski notiks caur zvērinātiem tiesu izpildītājiem — Kriminālprocesa likuma 569. pants piešķir viņiem kompetenci izpildīt gan mantas konfiskāciju kā papildsodu, gan noziedzīgi iegūtās mantas konfiskācijas izpildi, gan mantas vērtības piedziņu gadījumos, kad noziedzīgi iegūtā manta ir sajaukta ar legāli iegūtiem līdzekļiem. Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu 2. pants uzliek valstij pienākumu nodrošināt konfiskāciju arī tad, ja īpašuma vērtība tikai atbilst noziedzīgi gūto līdzekļu vērtībai — tas ir arī pamats vērtības konfiskācijai naudā. Soda mīkstināšana ir likumiska tikai ar Krimināllikuma 55. panta pamatojumu: tiesa konstatējusi, ka nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā (lieta taisīta kopš 2015. gada aresta, spriedums pirmajā instancē — tikai 2021. gada 21. janvārī). Kasācijas instancē aizstāvji, visticamāk, apstrīdēs gan vainas konstatējumu, gan to, ka apelācijas instances tiesa vispār varēja mainīt attaisnojošo spriedumu uz notiesājošo; Senāts lemj, kāds tiesas sastāvs lietu izskatīs un vai atvērs kasācijas tiesvedību.
Ja Senāts ierosina kasācijas tiesvedību, tas var atstāt spriedumu spēkā, to grozīt vai atcelt; spriedums stājas dzīvē un konfiskācija, naudas sods un iepirkumu aizliegums kļūst izpildāmi.
Administratīvās atbildības likuma 5. panta pirmā daļa definē administratīvo pārkāpumu kā prettiesisku, vainojamu rīcību, par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta atbildība, un ziņā aprakstītās darbības nav raksturojamas kā prettiesiskas.
Sodītā persona vai cietušais lēmumu var pārsūdzēt augstākai amatpersonai, bet tās neesamības gadījumā — rajona (pilsētas) tiesā (166. pants).
Šīs ziņas personas un iestādes negaida nekāds tiesisks stāvoklis soda vai piespiedu pasākumu izteiksmē — tās atrodas politiskā un budžeta plānošanas laukā. Ziņas faktiskais kodols ir kultūras nozares atalgojuma atpalicība un plānota protesta akcija novembrī, bet no sniegtajiem avotiem neizriet, ka protesta rīkošana, arodbiedrības priekšlikumi vai iestāžu vadītāju līdzdalība tajā radītu kādu no Administratīvās atbildības likuma 14. pantā uzskaitītajiem sodiem. Administratīvās atbildības likuma 5. panta pirmā daļa definē administratīvo pārkāpumu kā prettiesisku, vainojamu rīcību, par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta atbildība, un ziņā aprakstītās darbības — prasības paaugstināt atalgojumu, arodbiedrības priekšlikumu sagatavošana, protesta akcijas organizēšana — nav raksturojamas kā prettiesiskas. Vienīgais avotos redzamais regulējums, kas šeit attiecināms kā sistēmas pamats, ir Administratīvās atbildības likuma 2. pants, kas nosaka, ka administratīvās atbildības sistēmu veido normatīvie akti, kuros noteikti pārkāpumi, sodi un process, un 3. panta pirmā daļa, ka konkrētos pārkāpumus nosaka attiecīgo nozari regulējošie likumi — neviens no tiem šajā ziņā nav pieminēts kā pārkāpts.
Normu piemērošana šai situācijai sākas ar jautājumu, vai vispār pastāv tiesību norma, kas aizliedz vai ierobežo aprakstītās darbības. Administratīvās atbildības likuma 5. panta trešā daļa nosaka, ka administratīvā atbildība iestājas tikai tad, ja par pārkāpumu nav paredzēta kriminālatbildība, bet pirms tam vispār jāpastāv likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos noteiktai atbildības normai — avotos tādas attiecībā uz protestu, arodbiedrības darbību vai algu prasībām nav. Administratīvās atbildības likuma 19. panta pirmā daļa prasa, lai sods tiktu piemērots ietvaros, ko nosaka likums vai saistošie noteikumi, un 14. panta otrā daļa norāda, ka tiesību atņemšana un tiesību izmantošanas aizliegums ir tikai papildsodi, ko var paredzēt tikai likums — tas nozīmē, ka jebkāda sodāmība šeit būtu iespējama vienīgi ar konkrētu likuma sastāvu, kura ziņā un avotos nav. Ziņā minētā atsauce uz Milānas operteātra "La Scala" darbinieku streiku un Latvijas nozares izvēli "nestreikot" ir faktisks, nevis tiesisks apstāklis: no sniegtajiem avotiem nevar izrietēt ne streika tiesiskais regulējums, ne tā ierobežojumi, tāpēc šo aspektu var tikai konstatēt kā organizatorisku izvēli. Arī iestāžu vadītāju dalība protesta gatavošanā no avotiem neizraisa administratīvās atbildības jautājumu, jo Administratīvās atbildības likuma 1. pants kā likuma mērķi min pārvaldes un sabiedriskās kārtības aizsardzību un tiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu, nevis atalgojuma politikas veidošanas pienākumu sadali. Budžeta prasība — 30 miljoni eiro algu izlīdzināšanai no nākamā gada — ir politikas veidotāju, nevis administratīvā procesa subjektu kompetencē, un avotos nav nevienas normas, kas šo lēmumu pakļautu termiņam vai piespiedu kārtībai. Tiesu prakse avotos nav sniegta, tāpēc salīdzinošu lietu piemēru šeit nav iespējams un nedrīkst izdomāt.
Realistiskākā turpmākā norise ir politiska, nevis procesuāla: ja valdība un nākamais kultūras ministrs nepieņem atalgojuma lēmumu, nozare turpinās publiskas akcijas, bet tas neizraisīs administratīvā pārkāpuma procesu, kamēr kāda konkrēta rīcība netrāpa konkrētā likuma sastāvā. Ja tomēr kādā no akcijām iestādes konstatētu sodāmu pārkāpumu, gaita būtu šāda:
pants). Praktiski tas nozīmē, ka protesta dalībnieku un darba devēju galvenais risks nav soda, bet gan tāds, ka prasība paliks bez izpildes: 30 miljonu eiro prasība pati organizācija atzīst par nereālu, tāpēc iznākums būs atkarīgs no budžeta plānošanas lēmumiem un sabiedrības atbalsta, kā norāda ziņā citētā socioloģe. Kultūras iestādēm savukārt turpināsies štata vietu neaizpildīšanas un darbinieku aizplūšanas risks, ko avotos raksturo kā nozares funkciju nodrošināšanas problēmu.
Kā Zinātniskās darbības likuma 20. pants nosaka, LZA ir atvasināta publisko tiesību persona ar autonomu kompetenci, kuras tiesības un pienākumi noteikti tās Hartā, šajā likumā un citos likumos, un Hārtu apstiprina Saeima.
Saeimas pieņemtais likums par pilsonības piešķiršanu Višvanatai no pieņemšanas brīža atzīts par spēkā neesošu, tātad tiesiskā situācija Višvanatai ir atgriezusies pirms likuma pieņemšanas.
Šī ziņa liecina, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Kalviņš personīgi, nevis akadēmijas vārdā, deva atbalsta rekomendāciju pilsonības piešķiršanai, bet pēc sabiedrības nopelnīto pārmetumu atsauca to un apsver amata atstāšanu. Tiesiskais stāvoklis šeit veidojas nevis kriminālvainības vai administratīva soda, bet reputācijas un iekšējās atbildības laukā: sniegtie avoti nesatur normu, kas personisku atbalsta vēstuli padarītu par tiesiski saistošu aktu vai likumā noteiktu eksaminēšanas procedūru. Tāpēc galvenais praktiskais jautājums ir cits — kurš un kāda kārtībā izvērtē atbalsta sniegšanas pamatotību un vai Višvanatai piešķirtā pilsonība, kuru Saeima jau steidzamības kārtā atkārtoti atzina par spēkā neesošu, tiek atkārtoti izvērtēta atbilstoši Pilsonības likumam, kura piemērošanu apstiprināja Saeimas komisijas pamatojumā. Kā Zinātniskās darbības likuma 20. pants nosaka, LZA ir atvasināta publisko tiesību persona ar autonomu kompetenci, kuras tiesības un pienākumi noteikti tās Hartā, šajā likumā un citos likumos, un Hārtu apstiprina Saeima, tātad amata atstāšana un iekšējā izvērtēšana risināsies akadēmijas pašpārvaldes — ne ministrijas vai Saeimas — kompetencē.
Kalviņš norāda, ka turpmāko rīcību par amata atstāšanu saskaņos ar LZA Pilnsapulces lēmumu; tas atbilst Zinātniskās darbības likuma 20. pantā nostiprinātajai LZA autonomajai kompetencei, kur iekšējā pārvaldes kārtība, tostarp vēlēto amatu jautājumi, izšķiras akadēmijas pašas institūcijās. Rekomendācija tika sagatavota, balstoties uz LZA sadarbības partnera SIA "LZA Ekonomikas institūts" sniegto informāciju par Višvanatas akadēmisko izglītību un publikācijām — tātad atbalsts balstījās trešās personas sniegto faktu apstrādē, nevis neatkarīgā zinātniskā ekspertīzē. Šajā kontekstā būtiska ir Zinātniskās darbības likuma 6. pants, kas zinātniekam kā vispārīgu pienākumu uzliek nodrošināt zinātnisko pētījumu objektivitāti un sniegt atzinumus savas kompetences ietvaros; ja atzinumā izmantotā informācija par publikācijām un autorību izrādās nepatiesa, tas liecina nevis par kriminālgrādu, bet par profesionālās atbildības piepildīšanas kvalitāti. Šaubas par publikāciju saturu un autorību, par kurām Kalviņu informēja tikai 21. oktobrī, pēc būtības ir pētniecības ētikas jautājums — Zinātniskās darbības likuma 17. panta pirmās daļas 6. punktā (ar grozījumiem) noteikts, ka pētniecības ētikas un zinātnisko diskusiju principu noteikšana notiek sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, tātad ētikas izvērtējumu iniciēt var tieši LZA kopā ar Latvijas Zinātnes padomi. Kalviņa atzīšanās, ka personīgais viedoklis elektroniskā paraksta kļūdas dēļ noformēts kā LZA dokuments, rada arī dokumenta statusa jautājumu: tas netika izdots akadēmijas koleģiālas kompetences ietvaros, un Kalviņš to izskaidro ar tehnisku kļūdu, nevis akadēmijas pozīcijas falsifikāciju.
Kalviņam tuvākā praktiskā problēma nav ārēja sankcija, bet gan LZA iekšējā procedūra:
Saskaņā ar Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktu un trešo daļu lēmumu par atņemšanu pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no pilsonības iegūšanas un persona nekļūst par bezvalstnieku.
13.panta pirmā daļa ļauj personu ar „īpašiem nopelniem Latvijas labā" uzņemt pilsonībā ar Saeimas lēmumu, publicētu „Latvijas Vēstnesī".
Divja Višvanata, kurai 15. oktobrī pilsonība tika piešķirta Saeimas lēmuma veidā, ir atgriezusies iepriekšējā tiesiskajā stāvoklī — Indijas pilsoņa statusā, jo Saeima 22. oktobrī pieņēma likumu, ar kuru iepriekšējais likums atzīts par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža. Tātad šeit notiek nevis parasta pilsonības atņemšana, bet gan tās piešķiršanas likumiska pamata likvidēšana ar atpakaļejošu spēku, kas viņai atņem gan pilsoņa tiesības, gan dokumentu spēku, kas balstījās pilsonībā. Tiešais tiesību jautājums ir divējāds: vai Saeima, piešķirot pilsonību pēc Pilsonības likuma 13.panta, bijusi pienākta pārbaudīt nopelnu patiesumu, un vai atcelšana ar jaunu likumu ir likumīgs ceļš, salīdzinot ar Pilsonības likuma 24.panta paredzēto atņemšanas kārtību. Pamata norma ir Pilsonības likuma 13.panta pirmā daļa, kas ļauj personu ar „īpašiem nopelniem Latvijas labā" uzņemt pilsonībā ar Saeimas lēmumu, publicētu „Latvijas Vēstnesī", un atbrīvo to no vairuma 12.panta nosacījumu. Šis ceļš balstās uz parlamenta politisku novērtējumu, nevis administratīvu procedūru, un tāpēc gan piešķiršanu, gan tās atcelšanu kontrolē pati Saeima kā likumdevējs.
Saskaņā ar 13.panta otro daļu persona iesniedz Saeimai iesniegumu, autobiogrāfiju un paziņojumu, ka nav faktu, kas liegtu pilsonību; anotācijā komisija konstatēja, ka „atbildīgo iestāžu rīcībā nav ziņu par apstākļiem, kas saskaņā ar Pilsonības likumu liegtu Višvanatai iegūt Latvijas pilsonību". Tas nozīmē, ka pārbaudes dziļums bijis atkarīgs no iesniegto dokumentu — diplomas ar apostillu, publikāciju saraksta, Kalifornijas Universitātes apliecinājuma — nepārstrīdamības; šaubas par publikāciju autorību, par kurām Kalviņš informēts 21. oktobrī, nonāk tiesiskā telpā tikai kā iespējamais pamats nopelnu apšaubīšanai, nevis automātisks likums. Ja būtu konstatēts, ka persona apliecinot piederību pie pilsonības vai iegūstot to „apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas nosacījumiem", piemēroti būtu Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkta un trešās daļas noteikumi — lēmums par atņemšanu pieņemams, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no pilsonības iegūšanas, bet tas nav jāpamato ar valsts drošības iestāžu informāciju kā pārējie pamati. Šajā kārtībā lēmumu pieņem Ministru kabinets noteiktā kārtībā, un persona to var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, bet apstrīdēšana neatceļ lēmuma darbību. Izšķirošā atšķirība ir tā, ka šoreiz Saeima neizmantoja 24.panta mehānismu, bet pieņēma jaunu likumu, ar kuru atzina iepriekšējo par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža — tāpēc administratīvās pārsūdzēšanas ceļš Višvanatai pret pašu atcelšanu avotu sniegto normu ietvaros nav atrodams. Būtisks motīvs, ko avoti apliecina: atņemšana 24.panta kārtībā pieļaujama tikai tad, ja persona nekļūst par bezvalstnieku; Višvanata paliek Indijas pilstone, tāpēc šis šķērslis viņas gadījumā netraucētu arī nākotnes pieteikumam par atņemšanu, ja nepatiesu ziņu sniegšana tiktu pierādīta. Kalviņa atklātā vēstule atklāj vēl vienu dimensiju — ieteikums tika dots kā personisks viedoklis, bet noformēts kā LZA dokuments, kas rada institūcijas reputācijas jautājumu, bet nevis normatīvu seku pēc sniegtajiem avotiem; viņa amata liktenis atkarīgs no LZA Pilnsapulces lēmuma.
Praktiskās sekas Višvanatai: - pilsonība uzskatāma par nekad neiegūtu, un visi tiesību akti, labumi vai statusi, kas balstījās tajā, zaudē pamatu no 15. oktobra;
Tiešās pārvaldes iestādēm preces jāiegādājas no centralizētās institūcijas, ja grupas līgumcena 12 mēnešos ir 1000 euro vai lielāka, bet pašvaldībām šis slieksnis ir 10 000 euro.
Ja piegādātājam no neatkarīgiem iemesliem nav iespējams iegūt pasūtītāja norādīto marķējumu, pasūtītājs pieņem citus pierādījumus, tai skaitā ražotāja tehnisko dokumentāciju.
Latvijas skolu un bērnudārzu virtuves gada pieprasījums ir aptuveni 30 500 tonnu pārtikas, no kurām ap 10 400 tonnu joprojām piegādā no vietējiem avotiem nesaistīti piegādātāji — un tieši šī atlikusī daļa ir juridiskās konkurētspējas jautājums, nevis lauksaimniecības jautājums. BIO sertifikāts pats par sevi nepiedzīvotājam nenodrošina piekļuvi publiskajam tirgum: lēmumu par to, kurš piedāvājums uzvarēs, nosaka pasūtītāja izveidotās tehniskās specifikācijas, atlases kritēriji un līguma piešķiršanas kritēriji, nevis produkta kvalitāte abstrakti. Tiešais tiesību jautājums ir, kādos juridiskos ietvaros pasūtītājs drīkst un drīkst neveidot pārtikas iepirkumu, lai tas būtu pieejams mazam BIO ražotājam. Šo ietvaru nosaka Publisko iepirkumu likums un Publisko elektronisko iepirkumu noteikumi, savukārt iepakojuma aspektā — Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2025/40 (PPWR) 63. pants par zaļā publiskā iepirkuma minimālajām obligātajām prasībām.
Pasūtītāja kompetence noteikt, kas nonāk specifikācijās, ir plaša, bet ne neierobežota. Publisko iepirkumu likuma tehnisko specifikāciju norma liecina, ka piegāžu specifikācijās iekļauj arī vides aizsardzības prasības, klimata pārmaiņu samazināšanas un pielāgošanās prasības, iepakojumu, marķēšanu, ražošanas procesus un metodes jebkurā preces aprites cikla posmā. No tā izriet, ka BIO ražošanas metodi un izsekojamību pasūtītājs drīkst iekļaut tehniskajās specifikācijās kā preces raksturojošu pazīmi — tas nav ziedojums vietējam ražotājam, bet likuma atļauts specifikācijas elements. Marķējumu jautājumā likums nosaka piecus nosacījumus, starp kuriem ir:
Ja marķējums šiem nosacījumiem atbilst, bet ietver arī ar iepirkuma priekšmetu nesaistītas prasības, pasūtītājs neprasa atbilstību visam marķējumam, bet atsaucas tikai uz priekšmetam atbilstošajām specifikācijas daļām. Ja piegādātājam no neatkarīgiem iemesliem nav bijis iespējams iegūt atzīto marķējumu līdz piedāvājuma iesniegšanas dienai, pasūtītājs pieņem citus pierādījumus, tai skaitā ražotāja tehnisko dokumentāciju — tas ir tieši tas mehānisms, kas mazam ražotājam ar BIO sertifikātu, bet bez konkrētā marķējuma, dod alternatīvu atbilstības apliecināšanas ceļu. Piegādes kanāla izvēli ierobežo centralizēto iepirkumu institūcijas pienākums: tiešās pārvaldes iestādēm preces un pakalpojumus jāiegādājas no MK noteiktās institūcijas vai ar tās starpniecību, ja attiecīgā grupā 12 mēnešu laikā līgumcena ir 1000 euro vai lielāka, bet pašvaldībām un to iestādēm šis slieksnis ir 10 000 euro vai lielāka. Izņēmums ir gadījums, kad iestāde nodrošina preces par zemāku cenu — tad tai viens darbdiens pirms līguma noslēgšanas jāfiksē institūcijas piedāvātā cena. Šī kārtība nozīmē, ka daļa pārtikas apjoma nonāk centralizēto iepirkumu tehnisko specifikāciju ietekmes zonā, kur mazā ražotāja ietekme uz specifikācijas saturu ir netieša. Procedūras formālos ietvarus nosaka arī Publisko iepirkumu likuma 39. pants: pasūtītājs paredz elektronisku pieteikumu un piedāvājumu iesniegšanu un izmanto bez maksas pieejamās elektroniskās informācijas sistēmas. Publisko elektronisko iepirkumu noteikumi piegādātājam dod tiesības iegūt e-izziņu, piekļūt elektroniski izsludinātajām iepirkuma procedūrām un piedāvāt preces e-pasūtījumu apakšsistēmā, tāpēc ražotāja dalība sistēmā sākas ar reģistrāciju un e-izziņas iegūšanu. Informācijas pieejamība ražotājam ir likumiski nodrošināta divos līmeņos: Publisko iepirkumu likuma 18. pants uzliek pasūtītājam pienākumu mēneša laikā no gadskārtējā budžeta apstiprināšanas publicēt informāciju par plānotajiem iepirkumiem, un e-iepirkumu noteikumi nosaka, ka Latvijas atvērto datu portālā data.gov.lv ievieto informāciju par e-konkursu apakšsistēmā publicētajiem iepirkumiem, grozījumiem un noslēgtajiem līgumiem. Iepirkumu sadalījums daļās, kas ļautu dārzeņu audzētājam piedalīties bez pienākuma piegādāt pilnu sortimentu, ir pasūtītāja lēmums. Iepakojuma dimensijā PPWR 63. pants paredz, ka zaļā publiskā iepirkuma minimālās obligātās prasības var būt tehniskās specifikācijas, atlases kritēriji vai līgumu izpildes nosacījumi. Prasību izstrāde balstās uz līgumu vērtību, pasūtītāju ekonomiskajām iespējām iepirkt ilgtspējīgāku iepakojumu bez nesamērīgām izmaksām, tirgus stāvokli un ietekmi uz konkurenci.
Zaļā publiskā iepirkuma iepriekšējo obligāto prasību stāvoklis mainās: līdz jaunai ilgtspējīgas pārtikas iepirkumu sistēmai BIO ražotāja pozīciju nosaka katra pasūtītāja specifikācijas, nevis obligāts regulējums.
Tālākā norise, ko avoti pamato, ir jaunās ilgtspējīgas pārtikas iepirkumu sistēmas un PPWR zaļā iepirkuma īstenošanas aktu pieņemšana; uzraudzības punkts ir MK noteikumu un īstenošanas aktu publicēšana e-iepirkumu sistēmā un data.gov.lv portālā.