Juridiskā prizma — 2026-10-23

Zinātniskās darbības likuma 20. pants nosaka, ka LZA tiesības un pienākumi ir noteikti tās Hartā, ko apstiprina Saeima, — tieši Hartā jāmeklē atbilde, vai prezidents var vienpersoniski nosūtīt vēstuli kā LZA dokuments.

Zinātniskās darbības likuma 10. pants Latvijas Zinātnei padomei uzliek noteikt pētniecības ētikas principus sadarbībā ar LZA, tāpēc akadēmijas rīcība šajā lietā vērtējama arī pret pašas līdzdalību ētikas regulējumā.

Būtība

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents šajā situācijā atbild nevis kā privātpersona, bet kā tās personas vadītājs, kuru likums pasludina par atvasinātu publisko tiesību personu ar autonomu kompetenci — tāpēc jautājums, vai viņa vēstule bija LZA dokuments vai personīgs viedoklis, nav tikai ētikas, bet tiesisks jautājums par pārstāvību un atbildību. Praktiskais stāvoklis: pilsonības piešķiršana jau ir atcelta ar Saeimas 22. oktobra likumu, tāpēc turpmākās sekas skars galvenokārt pašu LZA — tās reputāciju, iekšējo atbildības kārtību un lomu pētniecības ētikas principu veidošanā. Tiešais tiesību jautājums ir, saskaņā ar kādu dokumentu LZA prezidents rīkojas un kāda institūcija vērtē viņa rīcību. Zinātniskās darbības likuma 20. pants nosaka, ka LZA tiesības un pienākumi ir noteikti tās Hartā, šajā likumā un citos likumos, kā arī statūtos, un Hartu apstiprina Saeima — tieši Hartā jāmeklē atbilde, vai prezidents var vienpersoniski noformēt un nosūtīt vēstuli kā LZA dokuments un kādā kārtībā viņš atskaitas Pilnsapulcei. Kalviņa paziņojums, ka viņš „rīkosies atbilstoši LZA Pilnsapulces lēmumam“, attiecas uz šo iekšējo kompetences sadali. Otrs jautājums — akadēmiskā godīguma un zinātniskās kvalifikācijas verifikācijas loma. Zinātniskās darbības likuma 10. pants Latvijas Zinātnei padomei piedevām LZA izvirza funkciju „pētniecības ētikas un zinātnisko diskusiju principu noteikšana sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju“, tāpēc LZA rīcība šajā stāstā vērtējama arī pret pašas akadēmijas līdzdalību ētikas regulējumā.

Tiesiskais vērtējums

Pušu pienākumi un kompetence izvietojas šādi:

• LZA prezidents — Hartā noteiktā pārstāvības un lēmumu pieņemšanas kārtība; vai vēstule bija pilnvarota pārstāvības darbība, vērtējams pēc Harty, ko apstiprinājusi Saeima (Zinātniskās darbības likuma 20. pants).
• LZA Pilnsapulce — iekšējā atbildības instance pret prezidentu; amata liktenis ir LZA iekšējs lēmums.
• SIA „LZA Ekonomikas institūts“ — kā komercsabiedrība, kas veic zinātnisko darbību, tai piemērojams Zinātniskās darbības likuma 25. pants: tās zinātniskā padome darbojas 23. panta otrās daļas 3., 4. un 5. punktā noteiktajā kompetencē.
• Latvijas Zinātne padome — 14. pants to nosaka par izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā esošu tiešās pārvaldes iestādi ar funkciju nodrošināt zinātnisko ekspertīzi; tās loma šajā lietā netieša — ētikas principus tā nosaka tieši sadarbībā ar LZA. Saeimas 22. oktobra likums, ar kuru atcelta iepriekš piešķirtā pilsonība, nozīmē, ka Višvanatas zinātniskās kvalifikācijas verifikācija pilsonības jautājumā zaudēja praktisku nozīmi. Taču tas neizslēdz ētikas dimensiju: ja publikāciju satura un autorības apšaubīšana apstiprinās, šis jautājums nonāk tieši tajā pētniecības ētikas regulējuma laukā, kurā līdzdarbojas LZA. Satversmes tiesas lieta par likuma „Par zinātnisko darbību“ 29. panta piektās daļas atbilstību Satversmes 91. un 106. pantam apstiprina, ka zinātniskajās institūcijās personāla un kompetences jautājumiem jābalstās likumā noteiktos juridiskos līdzekļos, nevis administratīvā patvaļā — tas šai situācijai nozīmē, ka LZA prezidenta rīcības vērtējumam jānotiek pēc Hartas un statūtu kārtības.

Sekas

Realistiskie scenāriji:

• LZA Pilnsapulce izvērtē prezidenta rīcību pēc Hartas — iespējamie iznākumi ir amata saglabāšana ar iebildumiem vai amatpersonas maiņa; Kalviņš pats norādīja, ka apsver atkāpšanos un gaida Pilnsapulces lēmumu.
• Saeimas likums par pilsonības atcelšanu stājas spēkā likumā noteiktajā kārtībā.
• Ja publikāciju autorības apšaubīšana turpināsies, attiecīgais jautājums var nonākt pētniecības ētikas principu regulējumā, ko Zinātniskās darbības likuma 10. pants uzliek noteikt Latvijas Zinātnei padomei sadarbībā ar LZA.
• LZA reputācijas riskam ir arī normatīva dimensija: HARTU apstiprina Saeima, tāpēc nopietns uzticības zaudējums var izraisīt jautājumu par HARTAS grozījumiem vai pārraudzības pastiprināšanu. Praktiski tas visvairāk svarīgs LZA locekļiem un Pilnsapulcei, Ekonomikas institūtam kā iesaistītajam sadarbības partnerim un likumdevējam. Tālākais procesuāls solis: jāgaida LZA Pilnsapulces lēmums par prezidenta amatu.

Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkts pieļauj atņemšanu, ja persona apliecinot piederību pie pilsonības apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus par iegūšanas nosacījumiem, un tas konstatēts ar tiesas spriedumu.

Saeimas atcelšanas likums darbojas ex tunc — pilsonība, piešķirta 15. oktobrī, tiek uzskatīta par nekad neiegūtu, un Višvanata tiesiski atgriežas Indijas pilsones statusā.

Būtība

Divjai Višvanatai, kuru Saeima 15. oktobrī bija uzņēmusi pilsonībā par īpašiem nopelniem, šī pilsonība vairs nepieder — Saeima 22. oktobrī steidzamības kārtā atcēla savu lēmumu ar atpakaļēju spēku. Lasītājam būtiski: tas nav pilsonības atņemšana 24.panta kārtībā, bet gan likumdošanas akta atcelšana no tā pieņemšanas brīža, tāpēc Višvanata tiesiski atgriežas stāvoklī, kāds bija pirms 15. oktobra — Indijas pilsones statusā bez Latvijas pilsonības. Šāda atcelšana ir iespējama, jo uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem veic ar Saeimas lēmumu, kas ir likumdošanas akts, un likumdevējs var to atzīt par spēkā neesošu. Tiešais tiesību jautājums ir divējāds. Pirmkārt, vai pilsonības piešķiršanas pamats — īpaši nopelni Latvijas labā — bijis reāls, ja dokumenti par zinātnisko kvalifikāciju un publikācijām tiek apšaubīti; to vērtē pēc Pilsonības likuma 13.panta pirmās daļas, kas uzņemšanu par īpašiem nopelniem pieļauj tikai personai, kurai nav tiesību naturalizēties vispārējā kārtībā un kurai ir tieši īpaši nopelni. Otrkārt, kāda ir procedūra, ja piešķiršanas pamats izrādās nepatiess — šeit konkurē divas ceļa iespējas: Saeimas atcelšana ar jaunu likumu vai atņemšana pēc Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkta, kas paredz atņemšanu personai, kas apliecinot piederību pie pilsonības vai naturalizējoties apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus par iegūšanas nosacījumiem.

Tiesiskais vērtējums

Pilsonības likuma 13.pants piešķiršanu par īpašiem nopelniem veido kā individuālu likumdošanas aktu: persona iesniedz Saeimai iesniegumu ar autobiogrāfiju un paziņojumu, ka nav faktu, kas liecinātu par 11.pantā minēto ierobežojumu piemērošanu, bet Saeimas lēmums tiek publicēts "Latvijas Vēstnesī". Uz šādu personu netiek attiecināti 12.panta noteikumi (izņemot 12.panta pirmās daļas 7.punktu), un tai var izveidoties dubultā pilsonība — tāpēc Višvanatai kā Indijas pilsonēi dubultā pilsonība nebija šķērslis. Komisijas anotācijā tika norādīts, ka atbildīgo iestāžu rīcībā nav ziņu par apstākļiem, kas saskaņā ar Pilsonības likumu liegtu pilsonību — tas nozīmē, ka dokumentu patiesuma pārbaude faktiski balstījās uz iesnieguma iesniedzējas un atbalsta sniedzēju (šajā gadījumā LZA prezidenta) sniegto informāciju. Atcelšanas mehānisms, ko Saeima izmantoja, nav 24.panta atņemšanas procedūra. 24.pants pieļauj atņemšanu, ja persona apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus par pilsonības iegūšanas nosacījumiem, un tas konstatēts ar tiesas spriedumu, kā arī tikai tad, ja persona nekļūst par bezvalstnieku; lēmumu pieņem atbildīgā institūcija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, un personas apstrīdēšana vai pārsūdzēšana Administratīvā procesa likuma kārtībā neaptur lēmuma darbību. Turpretī Saeima izvēlējās likumdošanas ceļu — jaunu likumu, kas iepriekšējo atzīst par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža. Šādā kārtībā nav vajadzīgs tiesas spriedums par nepatiesu ziņu sniegšanu, un atcelšana darbojas ex tunc: pilsonība tiek uzskatīta par nekad neiegūtu. Praktiskā atšķirība būtiska: 24.panta kārtībā persona varētu apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu, bet pret likumu, kas atceļ iepriekšējo likumu, individuāla apstrīdēšanas mehānisma Pilsonības likumā nav. Višvanatas stāvokli pēc atcelšanas nosaka tas, ka viņa Latvijas pilsonību ieguva tikai ar atcelto aktu — viņa nevar paļauties uz 4.panta pilsoņu vienlīdzības principu, jo nav pilsoņa. Indijas pilsonība viņai palika nemainīga, jo uzņemot pilsonību par īpašiem nopelniem atteikšanās no iepriekšējās pilsonības nebija nepieciešama, tāpēc atcelšana viņu neatstāj bezvalstniecē. Arī viņas laulātā un ģimenes locekļu statusu šīs norises neskar — tas atbilst 24.panta otrās daļas loģikai, ka pilsonības zaudēšana neskar laulātā, bērnu vai citu ģimenes locekļu pilsonību.

Sekas

Praktiskās sekas sadalāmas pa vairākiem subjektiem:

• Višvanatai: zaudē Latvijas pilsonību ar atpakaļēju spēku, saglabā Indijas pilsonību, un viņas uzturēšanās tiesiskais pamats Latvijā atgriežas iepriekšējā stāvoklī.
• Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijai: nākotnē jāvērtē dokumentu patiesums pirms likumprojekta sagatavošanas, jo komisijas anotācijā paļaušanās uz iesniedzējas un atbalstītāja sniegto informāciju izrādījās nepietiekams filtrs.
• LZA prezidentam: viņš atzinis, ka ieteikums sniegts kā personīgs viedoklis, nevis LZA oficiālā nostāja, un apsver amata atstāšanu atbilstoši LZA Pilnsapulces lēmumam.
• SIA "Dr. Vishys" un saistītie uzņēmumi: pilsonības zaudēšana maina ārvalstnieka statusu īpašniekam, bet uzņēmuma darbību šie avoti tieši neskar.

Pilsonības likuma 13. panta pirmā daļa nosaka, ka personu ar īpašiem nopelniem Latvijas labā uzņem ar Saeimas lēmumu, kas publicēts „Latvijas Vēstnesī”.

Ja būtu runa par atņemšanu pēc 24. panta pirmās daļas 3. punkta, darbotos arī 24. panta trešās daļas desmit gadu termiņš no pilsonības iegūšanas.

Būtība

Divjas Kananas Višvanatai 15. oktobrī ar Saeimas lēmumu piešķirtā pilsonība, visticamāk, tiek uzskatīta par nekad neesam – likums par tās atzīšanu atcelts no pieņemšanas brīža, tāpēc viņa juridiski atgriežas ārvalsts pilsoņa statusā. Šāds „retroaktīvs“ atcelšanas mehānisms pašā Pilsonības likumā nav paredzēts: likums ir Saeimas brīvās rīcības aktiņš, ar kuru parlaments koriģē savu iepriekšējo gribas izpausmi. Risināmie jautājumi ir divi: vai Saeima drīkst atsaukt savu lēmumu par uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem, un kādi turpmākie mehānismi pastāv, ja viņa jau paspējusi izmantot pilsoņa tiesības. Pamatnorma ir Pilsonības likuma 13. pants – uzņemšana pilsonībā par īpašiem nopelniem tiek veikta „ar Saeimas lēmumu“, un loģiski tas nozīmē, ka arī atsaukšana notiek ar Saeimas lēmumu, nevis ar atbildīgās institūcijas rīkojumu.

Tiesiskais vērtējums

Pilsonības likuma 13. panta pirmā daļa nosaka, ka personu ar īpašiem nopelniem Latvijas labā uzņem ar Saeimas lēmumu, kas publicēts „Latvijas Vēstnesī”; šādai personai var veidoties dubultā pilsonība un uz to neattiecas 12. panta prasības (izņemot 12. panta pirmās daļas 7. punktu). Otrā daļa paredz, ka persona iesniedz Saeimai iesniegumu, autobiogrāfiju un paziņojumu, ka nav faktu, kas liecinātu par naturalizācijas ierobežojumu esamību. Tieši šī deklarācijas pilnīguma izvērtēšana ir Jaunās vienotības anotācijā minētais iemesls šaubām – Saeima paša lēmuma pamatā izmantoja nepilnīgu informāciju. Saeimas kompetence šajā procedūrā ir izņēmuma rakstura: lēmums nav administratīvs akts, ko var pārsūdzēt Administratīvā procesa likuma kārtībā, tāpēc vienīgais korekcijas mehānisms ir parlamenta paša darbība – kas arī notika, pieņemot alternatīvo likumprojektu pēc Juridiskās komisijas sagatavošanas. Būtiski nošķirt trīs atšķirīgus instrumentus:

Sekas

Praktiskās sekas Višvanatai ir tādas, ka viņa juridiski ir ārvalsts pilsonis, un līdz ar to viņai jārēķinās ar standarta ārvalstnieka statusu Latvijā: uzturēšanās atļauja, darba tiesiskie pamati, nevis pilsoņa tiesības. Ja viņa kādreiz vēlētos pilsonību atkārtoti, viņai būtu jāiet naturalizācijas ceļš ar visām tā prasībām – valodas, vēstures un himnas pārzināšana, legāls iztikas avots, solījums par uzticību Latvijas Republikai (Pilsonības likuma 11. pants un 12. pants). Uzņēmumam SIA „Dr. Vishys” statusa maiņa būtiski neietekmē komerclietību, bet var ietekmēt publiskā atbalsta un sadarbības kontekstu ar LZA. Politiskā puse – Saeimas precizitāte nākotnes lēmumos par nopelnu balstītu pilsonību – attieksies uz visiem nākamajiem 13. panta kandidātiem. Saeimas lēmums tiks publicēts oficiālajā izdevumā „Latvijas Vēstnesī”, un no tā brīža atceltā likuma nepastāvēšana kļūst juridiski nenoliedzama; ja Višvanata vai trešās personas uzskatīs, ka to tiesības ietekmēts, viņiem jāvēršas Satversmes tiesā ar atbilstošu pieteikumu, jaunā likuma normas pārbaudei.

14.panta 1.daļas 3.punkts: pilsonību atņem personai, kura apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus par iegūšanas nosacījumiem, un 14.panta 3.daļā noteikts 10 gadu termiņš.

Būtība

Saeimas 15. oktobrī pieņemtais lēmums par Divjai Kananai Višvanatai piešķirto Latvijas pilsonību atceļ pilsonības iegūšanu, un persona atgriežas iepriekšējā tiesiskajā stāvoklī — ārvalsts pilsoņa statusā ar visām no tā izrietošajām uzturēšanās un darbības tiesībām Latvijā neatkarīgi no atceltā likuma. Ziņas faktiskais notikums ir viens: Saeima pieņēma likumu par uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem, bet pēc sabiedrības un Valsts prezidenta reakcijas to atcēla. Tiesiskais jautājums, kas rodas, ir divējāds — vai atceltais likums neatstāj sekas, un vai personai, kas ieguvusi pilsonību ar nepatiesiem dokumentiem, draud pilsonības atņemšana. Kārtību nosaka Pilsonības likuma 13.pants, savukārt atņemšanas pamatus reglamentē likuma 14.pants.

Tiesiskais vērtējums

Uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā reglamentē Pilsonības likuma 13.pants, un tas prasa:

• personas iesniegumu Saeimā ar autobiogrāfiju un paziņojumu, ka nav faktu, kas liecinātu par 11.pantā minēto naturalizācijas ierobežojumu esamību (13.panta 2.daļa);
• Saeimas lēmumu, kas publicējams "Latvijas Vēstnesī" (13.panta 1.daļa);
• netiek piemēroti 12.panta noteikumi, izņemot 12.panta pirmās daļas 7.punktu, un atļauta dubultā pilsonība (13.panta 1.daļa). Būtiski, ka 13.pants neparedz ne piešķiršanas termiņus, ne valsts institūciju pienākumu iepriekš pārbaudīt īpašo nopelnu faktisko saturu — lēmums ir politisks, un tā pamatotība paliek Saeimas atbildības sfērā. No šejienes izriet kritika par steidzamības kārtību: likumā nav prasības par dokumentu patiesuma pārbaudi, kas nozīmē, ka šāda prasība nebija valsts pārvaldes pienākums, bet Saeimas paša uzliktā rūpība. Atcēluma tiesisko mehānismu sniegtie avoti neparāda, un to analīze būtu spekulācija. Tādēļ šajā gadījumā atbilstošais perspektīvais regulējums ir 14.pants — 14.panta 1.daļas 3.punkts nosaka, ka pilsonību atņem personai, kura "apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem". Ja atceltā likuma pieņemšanā izrādītos pieļauti nepatiesi dokumenti, šī norma varētu būt piemērojama — ja persona atkārtoti gribētu iegūt pilsonību jebkurā kārtībā, nepatiesu ziņu sniegšana kļūtu par pamatu pilsonības atņemšanai ar tiesas spriedumu.

Tiesiskais vērtējums

piemērošana šai situācijai:

• 14.panta 1.daļas 3.punktā noteiktais termiņš — pilsonības atņemšana pieļaujama tikai vairāk kā 10 gadus pēc tās iegūšanas (14.panta 3.daļa); 14.panta 4.daļā nosacīti arī izņēmumi;
• 14.panta 1.daļas 5.punkts — pilsonību atņem par būtisku finansiālu vai cita veida atbalstu valstīm, kas veikušas darbības, kas grauj demokrātisku valstu teritoriālo integritāti; informāciju sniedz valsts drošības iestādes;
• lēmuma apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā darbību (14.panta 1.daļa);
• pilsonības atņemšana neskar laulātā un ģimenes locekļu pilsonību (14.panta 2.daļa).

Tiesiskais vērtējums

perspektīva personai:

• turpmāk varētu iesniegt naturalizācijas iesniegumu saskaņā ar likuma 12.pantu;
• ja nepatiesu dokumentu jautājums atrisinās ar pierādījumiem par apzinātu viltu, personai attiecībā uz iespējamo uzņemšanu pilsonībā varētu piemērot 11.pantā noteiktos ierobežojumus;
• persona varētu arī atkārtoti iesniegt Saeimā 13.panta 2.daļā paredzēto iesniegumu, bet teorētiski un praktiski tas bez jaunas, nepārprotami apliecinātas nopelnu bāzes nav reāls.

Tiesiskais vērtējums

personas iespējamās negatīvās sekas:

• pilsonības atņemšana ar tiesas spriedumu (14.panta 1.daļa), ja iegūta ar apzināti nepatiesām ziņām un nav beidzies 10 gadu termiņš;
• sprieduma stāšanās spēkā neaptur atņemšanas darbību (14.panta 1.daļa);
• ģimenes locekļu pilsonība netiek skarta (14.panta 2.daļa), un atņemšana personu var padarīt par bezvalstnieku tikai tad, ja ir citas valsts pilsonība.

Tiesiskais vērtējums

valsts pārvaldes iesaiste:

• atbildīgā institūcija ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kā noteikts Pilsonības likuma 18.pantā;
• lēmumu par uzņemšanu pieņem Saeima, un tas nebija pārsūdzams — tāpēc atcēlums ir politisks, nevis administratīvs vai administratīvi teritoriāls akts.

Tiesiskais vērtējums

praktiskā problēma: avotos nav norādes, ka 13.panta kārtībā piešķirta pilsonība atceļama ar tiesas spriedumu vai iestādes lēmumu; atcēlums tātad notika ar jaunu Saeimas likumdošanas aktu, un tā tiesiskais pamats jāvērtē konstitucionālā līmenī.

Sekas

Reālistiski turpmākie scenāriji:

• persona turpina uzturēties Latvijā iepriekšējā statusā — ārvalsts pilsoņa, uz kuru attiecas uzturēšanās tiesību un darba tiesību normālas kārtības pienākumi;
• ja konstatē, ka dokumenti bijuši nepatiesi, iestādes un Saeima var vērtēt 14.panta 1.daļas 3.punkta piemērošanu nākotnē, ja persona jebkurā kārtībā atkārtoti iegūs pilsonību;
• sabiedriskās debatēs veidojas spiediens grozīt Pilsonības likuma 13.pantu, nosakot priekšpārbaudes pienākumu, termiņus un attaisnojumu steidzamības kārtībā — tas būtu nākamais normatīvais jautājums, kā rāda Valsts prezidenta aicinājums.
• Konstitucionālās tiesas un Satversmes tiesa avotos nav minētas; tāpēc procesuālie soļi, kas būtu iespējami, atbilstoši avotiem nav izvērtējami. Praktiski svarīgākais šajā stāstā ir tas, ka pilsonības atņemšanas mehānisms (14.pants) ir aktīvs tikai pēc pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas, bet atceltais likums nozīmē, ka šā atņemšanas pamata nav — tiesiskais tukšums ir piešķiršanas pusē, nevis atņemšanas pusē. Turpmākā uzraudzība: gaidāms, kā Saeima izvērtē 13.panta grozījumus un vai tiks publicēts oficiāls paskaidrojums par atcēluma tiesisko pamatu "Latvijas Vēstnesī".

41. panta 5.3 daļa prasa, kad zīme ietverta sponsorēšanas paziņojumos, obligāti līdzās izvietot labi saskatāmu uzrakstu, ka azartspēļu spēlēšana atļauta tikai personām no 18 gadu vecuma, kā arī informāciju par lieguma mehānismu.

Ja VID konstatē, ka paziņojums neietilpst 41. panta 5.1 daļas izņēmumā, sekas ir naudas sods juridiskajai personai no 100 līdz 1400 naudas soda vienībām, un atkārtoti pārkāpumi var kļūt par pamatu licences anulēšanai.

Būtība

Rīgas centrā izvietotā "Laimz" interneta kazino reklāma ar sīku drukātu atsauci uz sportistes sponsorēšanu Jūrmalas velomaratonā nonāk pie Azartspēļu un izložu likuma 41. panta 5. daļas robežas, kas azartspēļu organizēšanas vietu reklāmu ārpus šīm vietām aizliedz. Tomēr 41. panta 5.1 daļa šo aizliegumu neattiecina uz Latvijā licencēta totalizatoru un derību organizētāja reģistrētu figurālo preču zīmi, un 5.1 daļas 4. punkts to atļauj tieši sporta organizāciju un pilngadīgo sportistu sponsorēšanas paziņojumos, kas izplatīti par konkrēto sporta pasākumu. Tiesiskais jautājums ir par to, vai konkrētais vizuālais risinājums atbilst izņēmuma nosacījumiem — preču zīmes reģistrācijai, satura ierobežojumiem un obligātā brīdinājuma prasībai. Risinājums balstās Azartspēļu un izložu likuma 41. pantā (5., 5.1, 5.2 un 5.3 daļa) un, ja reklāma kvalificējama kā sponsorēts raidījums, arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 2. panta 4. daļā. Uzraudzību veic Valsts ieņēmumu dienests.

Tiesiskais vērtējums

Izņēmums darbojas tikai kumulatīvi izpildot vairākus nosacījumus:

• zīmei jābūt organizētāja reģistrētai figurālajai preču zīmei;
• paziņojumam jāattiecas uz konkrēto sporta pasākumu;
• 41. panta 5.2 daļa aizliedz zīmei ietvert tiešu vai netiešu aicinājumu piedalīties azartspēlēs vai apmeklēt azartspēļu norises vietu, kā arī informāciju vai vizuālus attēlojumus, kas rada iespaidu, ka azartspēļu spēlēšana veicina sociālu vai ekonomisku panākumu gūšanu;
• 41. panta 5.3 daļa prasa, kad zīme izvietota sporta sacensību norises vietās vai ietverta sponsorēšanas paziņojumos, obligāti līdzās izvietot labi saskatāmu uzrakstu, ka azartspēļu spēlēšana atļauta tikai personām no 18 gadu vecuma, kā arī informāciju par likumā paredzēto lieguma mehānismu. Praksē izšķirošs ir vizuālās kompozīcijas saturs. Ja dominējošais attēls ir kazino vizuālā identitāte un sporta atsauce ir tik tikko saskatāma, VID varēs vērtēt, vai tas pārsniedz "reģistrētas preču zīmes norādīšanu" un pārvēršas par faktisku azartspēļu reklāmu. Patērētāju tiesību aizsardzības centra izvērtējums, ka pirmšķietami pārkāpuma pazīmju nav, balstās tajā, ka izmantota reģistrētā preču zīme "laimz" saistībā ar sporta pasākumu un sportistu. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 2. panta 4. daļa nosaka, ka azartspēļu organizētājs nevar sponsorēt raidījumus, lai gan sporta pasākumu sponsorēšanas paziņojums pēc 41. panta 5.1 daļas ir atļauts. Kontekstu veido arī Pašatteikušos personu reģistra noteikumu 24. punkts, kas organizētājam uzliek nodrošināt informāciju par spēļu atkarības risku un lieguma pieprasīšanas tiesībām.

Sekas

panta 5.1 daļas izņēmumā vai pārkāpj 5.2 vai 5.3 daļas prasības, sekas ir administratīvā atbildība juridiskajai personai. Azartspēļu un izložu likuma 76. panta 5. daļa paredz naudas sodu juridiskajai personai no 100 līdz 1400 naudas soda vienībām, un 76. panta 7. daļa līdzīgā apmērā sankcionē neatļautu azartspēļu organizēšanu. Papildu riski organizētājam:

• atkārtoti vai būtiski pārkāpumi var kļūt par pamatu licences anulēšanai pēc Azartspēļu un izložu likuma 45. panta nosacījumiem;
• reklāmas izvietotājam un pasākuma rīkotājam rodas pienākums pārliecināties, ka sponsorēšanas paziņojumā ir obligātais 18 gadu vecuma brīdinājums un lieguma informācija.