8. panta 4. daļa: bērna fiziskā sodīšana un cietsirdīga izturēšanās pret viņu saucama pie likumā noteiktās atbildības — tas ir pamats, kas atspēko sabiedrībā izplatīto uzskatu, ka "stingra roka" ir pieļaujama audzināšana.
52. panta 1.1 daļa: izdevumus par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām — arī sociālās rehabilitācijas pakalpojumu izmaksas atmaksājamas valstij.
Bērnu fiziska sodīšana Latvijā nav audzināšanas metode, ko likums atstāj vecāku ziņā, bet gan prettiesiska rīcība, par kuru vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības — to tieši nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 8. panta 4. daļa. Ziņa par Bērnu aizsardzības centra (BAC) pasākumu ciklu «Mīlestība ir drošība» darbojas jomā, kur likums jau ir izšķīris jautājumu, un kampaņas mērķis ir panākt, lai sabiedrības attieksmi (45 % aptaujāto attaisno fiziskus sodus) saskaņotu ar jau spēkā esošo tiesisko regulējumu. Lasītājam būtiskais: vecākam, kurš iepļaukā bērnam, draud ne tikai morāls nosodījums, bet administratīvā atbildība, un, ja rīcība kvalificējas kā vardarbība, arī bērna atņemšana no ģimenes vai ārpusģimenes aprūpe. Tiešais tiesību jautājums ir divējāds: pirmkārt, kāda atbildība piemērojama vecākam par fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu; otrkārt, kādi aizsardzības pasākumi un pienākumi iestādēm rodas, kad vardarbība konstatēta. Šie jautājumi risināmi pēc Bērnu tiesību aizsardzības likuma (8. panta 4. daļa, 51. pants, 52. pants, 52.1 pants, 57. pants) un, attiecīgajos gadījumos, Eiropas Padomes Konvencijas par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (26., 35., 36. pants). Likuma 9.1 punktā vardarbība definēta kā visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, pamešana novārtā vai cita veida izturēšanās, kas apdraud bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu, bet 11. un 12. punkts atsevišķi definē fizisko un emocionālo vardarbību — tātad arī kliegšana, draudi un pazemošana ietilpst likuma aizliegtajā laukā, ne tikai sitiens.
Normu piemērošana šai situācijai veidojas šādi:
Realistiskie turpmākie scenāriji dalās divos līmeņos:
Lai Administratīvās atbildības likuma normas piemērotu, vajadzīgs konstatējams administratīvs pārkāpums, par kuru atbildība paredzeta nozari regulējošā likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos (2. panta 3. daļa).
Šāda pārkāpuma ziņā nav: ne vēlēšanu rezultāts, ne ministra nodoms turpināt darbu, ne partijas kongresa plānošana nav administratīvi sodāmas darbības.
Šis stāsts nesagaida ne personām, ne uzņēmumiem, ne tirgum jebkādu tiesisku pārmaiņu — ziņa attiecas uz politiskās partijas iekšējo dzīvi pēc neveiksmes 15. Saeimas vēlēšanās. Viktora Valaiņa paziņojums par palikšanu politikā, LZS kongresa gatavošana un ZZS valdes lēmums ir partijas iekšējās organizācijas un valdības veidošanas jautājumi, nevis administratīvo pārkāpumu vai soda lieta. Ziņā minētās personas neko nesagaida no valsts piespiedu sistēmas: ne soda, ne termiņa, ne iestādes lēmuma. Atbilde ir noliedzoša: visi četrpadsmit avoti ir izraksti no Administratīvās atbildības likuma, kas regulē administratīvos pārkāpumus, sodus un to procesu. Likuma 1. pants nosaka, ka tā mērķis ir aizsargāt tiesisko iekārtu, pārvaldes un sabiedrisko kārtību un nodrošināt administratīvā pārkāpuma procesu. 2. pants nosaka, ka administratīvās atbildības sistēmu veido normatīvie akti, kuros noteikti pārkāpumi, sodi un process. Ziņā nav minēts neviens pārkāpums, neviens sods un neviens process — tāpēc šī likuma normas uz šo stāstu neattiecas.
panta 3. daļa). Arī 14. pants, kas uzskaita soda veidus, šeit neko nedod, jo nav pamata soda piemērošanai. 19. panta 2. daļā minētie soda mēra noteikšanas kritēriji — pārkāpuma raksturs, personas personība, mantiskais stāvoklis — piemērojami tikai tad, ja pārkāpums vispār konstatēts. Procesuālās normas par lietas izskatīšanu amatpersonas iestādē (154. pants) vai tiesā (227. pants) pieņem, ka pastāv ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta, kas šajā stāstā neeksistē. Partijas iekšējās attiecības — nodaļu sanāksmes, reģionālās konferences, valdes deleģēšana — regulē nevis administratīvās atbildības likums, bet gan partiju darbību regulējošie normatīvie akti un pašas partijas statūti, kas šajos avotos nav sniegti. Tāpat ministra pienākumu turpināšana līdz jaunās valdības apstiprināšanai ir valdības darbības iekārtas jautājums, kam sniegtajos avotos nav normu. Tā kā avotos nav arī tiesu prakses, konkrētas lietas pieminēt nevar. Vienīgais korektais secinājums: šīs ziņas juridiskā analīze pēc sniegtajiem avotiem ir negatīva — piemērojamo normu kopums ir tukšs.
Praktiskās sekas no sniegtajiem avotiem izriest nevar, jo tie neregulē ne partiju vadības maiņu, ne ministra statusu, ne vēlētāju uzticības jautājumus. Reālās turpmākās norises būs politiskas, nevis administratīvi procesuālas: LZS kongress, kuru Valainis prognozē janvāra beigās vai februāra sākumā, un pēc tā deleģētie jaunie pārstāvji ZZS valdē. Kas procesuāli notiks tālāk pēc sniegtajiem avotiem — to noteikt nevar, jo avoti šai lietai nepiedāvā nevienu nākamo soli, termiņu vai lēmumu. Šī analīze praktiski svarīga lasītājam, lai saprastu, ka ziņa neizraisa ne sodrisku, ne procesuālu risku nevienai tajā minētajai personai.
Valsts aizsardzības dienesta likuma 4. panta 3. daļa visus trūkstošā iesaukuma komplektēšanai paredzētos iesaucamos iekļauj vienā atlasē pēc nejaušības principa, un Butāna grozījumi tajā ievietotu starpposmu — prioritāti pilsoņiem, kuri neiegūst izglītību un nav nodarbināti.
Ja grozījumus pieņems, valdībai līdz 2025. gada 31. decembrim jāpieņem pakārtotie akti, lai jauno iesaukuma komplektēšanas kārtību varētu piemērot 2028. gada janvāra iesaukumam.
Ja grozījumi tiek pieņemti, jaunieši, kuri neiegūst izglītību un nav nodarbināti, nonāktu iesaukuma atlasē pēc nejaušības principa pirms visiem pārējiem brīvprātīgi nepieteikušajiem — tas mainītu līdzšinējo vienlīdzīgu atlases kārtību uz prioritātes kārtību pēc sociāla kritērija. Šobrīd likums šādu diferenciāciju nepazīst: Valsts aizsardzības dienesta likuma 4. panta 3. daļa visus trūkstošā iesaukuma komplektēšanai paredzētos iesaucamos — gan tos, kas nav pieteikušies brīvprātīgi, gan tos, kuru pieteikums atsaukts vai pienākumi nepildīti — iekļauj vienā atlasē pēc nejaušības principa. Tiesiskais jautājums tāpēc ir par iesaukuma komplektēšanas kārtības mainīšanu VAD likuma 4. pantā un par to, vai likumdevējs var likumā nostiprināt atlases prioritāti atkarībā no pilsoņa izglītības un nodarbinātības statusa, to apstiprinot ar datiem no VID un Valsts izglītības informācijas sistēmas.
Esošā kārtība darbojas šādi. Likuma 4. panta 1. daļa uzliek aizsardzības ministram pienākumu izdot pavēli par iesaukumu, norādot laiku un iesaucamo skaitu, un publicēt to "Latvijas Vēstnesī" ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms iesaukuma. 4. panta 2. daļa prioritāri iesaukumā iekļauj brīvprātīgos, un tikai 4. panta 3. daļa trūkstošo daļu komplektē ar atlasi pēc nejaušības principa. Atlases tehniku precizē MK noteikumi:
Tam, kuru kategorijā pilsonis atradīsies, būs tieša nozīme:
Vai zemes likumiskās lietošanas maksa piespiedu dalītajā īpašumā pilda atlīdzības funkciju, un cik tālu likumdevējs drīkst iet, būvju īpašniekam uzliekot papildu kompensācijas pienākumu par nekustamā īpašuma nodokli?
Tiesiskais pamats: Ziņā nav tiešu normu izrakstu, tāpēc balstos uz ziņā citēto Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2024-21-0103 un vispārīgu tiesību principu par īpašuma tiesību aizsardzību un samērīgumu. Satversmes tiesa konstatēja, ka zemes likumiskās lietošanas maksa nepilda atlīdzības funkciju, jo kadastrālās vērtības atšķirību dēļ nodokļa maksājums par zemi var pārsniegt saņemamo lietošanas maksu, tādējādi zemes īpašnieks nonāk acīmredzami sliktākā situācijā. Likumprojekta atbilde ir divpakāpju pienākums: būves īpašnieks turpina maksāt lietošanas maksu 4% no zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāk par 50 eiro gadā, un papildus kompensē nekustamā īpašuma nodokli faktiskajā apmērā par likumiskajā lietošanā esošo zemi, daļējas lietošanas gadījumā proporcionāli daļas platībai. Saglabāts arī pienākums segt maksāšanas paziņojuma izmaksas ap 15 eiro gadā. Minimālās maksas regulējums plānots spēkā līdz 2031. gada 31. decembrim, pēc kura apmēru nosaka pušu vienošanās vai tiesa.
Praktiskā nozīme: Būvju īpašniekiem — arī dzīvokļa īpašumu un kopīpašumu īpašniekiem — kopējās izmaksas par likumiskajā lietošanā esošo zemi būtiski pieaugs, jo nodokļa slogs pilnībā pāries uz viņiem, tāpēc budžetā tas jāiekļauj jau tagad, negaidot likuma stāšanos spēkā. Zemes īpašniekiem jāzina, ka likumprojekts saglabā valsts regulētu maksu tikai pārejas periodā līdz 2031. gada 31. decembrim, un pēc tā maksas apmēru noteiks līgums vai tiesa, tāpēc jau tagad ir vērts dokumentēt zemes tirgus apstākļus un sagatavot pamatu nākamajai sarunai. Praksē jāpievērš uzmanība tam, ka kompensējamā nodokļa apmērs daļējas lietošanas gadījumā tiks aprēķināts proporcionāli platībai — tas būs strīdu punkts, ja zemes vienības daļu sadalījums dokumentos nebūs precīzs. Tā kā likumprojekts 2026. gada 15. oktobrī tikai nodots izskatīšanai Juridiskajā komisijā, konkrētais formulējums vēl var mainīties; turpmākais uzraudzības punkts ir likumprojekta izskatīšana komisijās un pirmā lasījuma Saeimā, kā arī sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 noteiktā izpildes termiņa ievērošana.
Nacionālās drošības likuma 7. panta pirmā daļa prasību pirmās kategorijas speciālās atļaujas saņemt uzlika tikai Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātiem: ja komisijā ievēlēts deputāts bez atļaujas, viņš drīkst piedalīties sēdēs tikai pēc tās saņemšanas.
Satversmes tiesas lietā par Saeimas vēlēšanu likuma 5. pantu tiesa atzina, ka personai, kas ievēlēta par Saeimas deputātu, var tikt liegta pieeja valsts noslēpumam, jo likumā "Par valsts noslēpumu" paredzēti stingrāki kritēriji nekā vēlēšanu likumā.
Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputātiem pēc grozījumu stāšanās spēkā būs jāsaņem speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, un bez tās viņi komisijas darbā nevarēs piedalīties. Tas nozīmē, ka deputāta mandāts vairs neautomātiski dod piekļuvi klasificētai informācijai — likumdevējs parlamentārās kontroles tiesības sasaista ar drošības pārbaudes procedūru. Tiešais tiesību jautājums ir par to, kā Nacionālās drošības likums sadala piekļuves noslēpumam nosacījumus starp dažādām Saeimas komisijām un kā tas ietekmē parlamentāro kontroli. Līdz šim Nacionālās drošības likuma 7. Grozījumi šo modeli attiecina arī uz Aizsardzības komisiju, kurai komisijas darba kārtībā regulāri ir aizsardzības, mobilizācijas un robežapsardzības jautājumi, kuru izvērtēšanai nepieciešama pieeja klasificētai informācijai.
Normu sistēma šeit veidojas no vairākiem savstarpēji saistītiem noteikumiem:
Praktiskās sekas sadalās pa vairākām līmenīm: