“Cashback atbrīvojums tiks piemērots tikai tad, ja atmaksa nav saistīta ar saimniecisko darbību; azartspēļu un izložu organizētāju atmaksas paliks ārpus atbrīvojuma.”
“Brīvprātīgā darba veicēju un reliģisko organizāciju personāla kompensāciju limits pacelsies no 1000 līdz 3000 eiro gadā.”
Iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuri šodien maksā nodokli par cashback, dāvinājumiem no radinieku laulātajiem vai brīvprātīgo kompensācijām virs 1000 eiro, tuvinās brīvība — taču tikai pēc tam, kad Saeima grozījumus pieņems visos trīs lasījumos. Juridiskais jautājums, kas risināms, ir, kuri ienākumu veidi ietilpst likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. pantā noteiktajā neapliekamo ienākumu sarakstā un kā šo sarakstu paplašināt. Pašlaik neapliekamie ienākumi ir slēgts uzskaitījums 9. pantā, un ar nodokli apliekamo ienākumu nosaka likuma 6. pants, no 9. pantā minētajiem neapliekamajiem ienākumiem atskaitot 10. pantā noteiktos attaisnotos izdevumus, neapliekamo minimumu un 13. pantā noteiktos atvieglojumus. Tāpēc cashback, kas šodien neietilpst nevienā 9. panta punktā, formāli ir apliekams ienākums, un grozījumu mērķis ir izvest to ārā no nodokļa bāzes.
panta 28. punkta izpratnē ir neapliekama līdz 3000 eiro gadā (ar deklarēšanas kodu 4023), tātad kompensāciju limits tiek līdzināts esošajai palīdzības robežai.
Iedzīvotājiem: pēc grozījumu spēkā stāšanās cashback un radinieciskākus dāvinājumus deklarēt vairs nevajadzēs, savukārt vecākiem interešu izglītības izdevumu atskaitījums kļūs formāli vienkāršāks.
Krimināllikuma 116. pants par slepkavību paredz brīvības atņemšanu no pieciem līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījumu, bet pastiprinošos apstākļos — no 10 līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījumu.
Šogad 14 notiesātajiem pēc Krimināllikuma X nodaļas vidējais piespriestais brīvības atņemšanas soda laiks bija 4,15 gadi, savukārt par slepkavību — 16,35 gadi.
Personas, kuras Latvijā tiek tiesātas par noziegumiem pret valsti, reāli sagaida vidēji aptuveni četru gadu brīvības atņemšana, savukārt slepkavības izdarītājiem tiesa šogad piespriedusi vidēji 16 gadus — tātad publiskais apgalvojums par „septiņiem pret divdesmit gadiem“ neatbilst ne likuma sankcijām, ne tiesu praksē piespriestajiem sodiem. Ziņas fakts ir vienkāršs: video ar vairāk nekā 240 tūkstošiem skatījumu izplatīts nepatiess salīdzinājums, un Re:Check tas atspēkots ar Tiesu administrācijas datiem. Krimināllikuma 116. pants par slepkavību paredz brīvības atņemšanu no pieciem līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījumu, bet pastiprinošos apstākļos (nogalināts nepilngadīgais, sevišķa cietsirdība, mantkārīgs nolūks, grupa) — no 10 līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījumu. X nodaļā sodi par nodarījumiem pret valsti ir diferencēti: pret Latvijas Republiku vērsta darbība — līdz astoņiem gadiem, publiska aicinājuma vēršanās pret Latviju — līdz pieciem gadiem, palīdzība ārvalstij — no viena līdz desmit gadiem, spiegošanas organizēšana — no astoņiem līdz 20 gadiem, noziedzīgas organizācijas vadīšana — no desmit līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījums. „Divdesmit gadu“ apgalvojums tātad attiecas tikai uz šaurāko, visbargāko sastāvu, nevis uz valsts nodevību kopumā.
Faktisko soda apmēru nosaka Krimināllikuma 46. pants: sodu nosaka attiecīgā panta sankcijas ietvaros, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, vainīgā personību, kā arī mīkstinošos (47. pants) un pastiprinošos (48. pants) apstākļus. Sodu var mīkstināt arī zem likumā noteiktās minimālās robežas saskaņā ar 49. pantu, ja ir vairāki mīkstinoši apstākļi; par smagu noziegumu brīvības atņemšanu nedrīkst piespriest mazāk kā pusi no sankcijas minimālā soda, bet par sevišķi smagu — mazāk kā divas trešdaļas. Krimināllietu departamenta lēmums lietā Nr. SKK-18/2024 apstiprina, ka priekšnosacījums vieglāka soda noteikšanai par likumā paredzēto ir tieši vairāki atbildību mīkstinoši apstākļi — tas skaidro, kāpēc praksē piespriestie sodi var būtiski atšķirties no sankcijas maksimumiem. Statistika apliecina, ka sankciju maksimumi un reālie sodi nav viens un tas pats:
| Rādītājs | Slepkavības | X nodaļa (pret valsti) | |
|---|---|---|---|
| Šogad notiesāto skaits | 21 | 14 | |
| Vidējais piespriestais sods | 16,35 gadi | 4,15 gadi | |
| 2024. gada vidējais sods | 19,74 gadi | 7,38 gadi | Tātad pat pēc faktiskās prakses slepkavības sods ir aptuveni četras reizes smagāks nekā sods par noziegumiem pret valsti. Blogeru apgalvojums balstās uz sankciju maksimumu nepareizu salīdzināšanu, ignorējot gan Krimināllikuma 116. panta minimālo robežu (pieci gadi), gan to, ka X nodaļā lielākā daļa sastāvu paredz ievērojami zemākus maksimumus nekā 20 gadi. |
Publiskajai telpai šīs ziņas praktiskā nozīme ir tā, ka nepatiesa informācija par soda sistēmu var ietekmēt sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai, taču pati video izplatīšana šajā gadījumā nav kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums bez papildu apstākļiem — avotos nav norādes par kriminālvajāšanu pret blogeriem vai Rosļikovu. Personām, kuras tiešām tiek tiesātas pēc X nodaļas, praktiski svarīgi ir šādi soda noteikšanas aspekti: - tiesa sodu nosaka sankcijas ietvaros, bet var to mīkstināt pēc 49. panta, ja ir vairāki mīkstinoši apstākļi un tas pamatots spriedumā;
Saskaņā ar Izglītības likuma 32. panta pirmo daļu valsts izglītības standarts nosaka izglītības obligāto saturu, un tā ievērošana ir obligāta katrai personai, kas izstrādā un īsteno attiecīgo izglītības programmu.
Ne valdības informatīvais ziņojums, ne ministrijas iecere skolām nerada saistošus pienākumus — tie radīsies tikai ar jaunu vai grozītu valsts izglītības standartu, kuru apstiprina Ministru kabinets.
Šī stāsta personas — skolotāju biedrības, veselības aprūpes biedrības un skolu vadība — gaida nevis gatavu mācību priekšmetu, bet gan normatīvo aktu grozījumu procesu, gan vairākus gadus ilgu satura izstrādes ciklu, kurā viņu iespējas ietekmēt rezultātu pagaidām ir tikai konsultatīvas. Ziņas fakts ir vienkāršs: 6. oktobrī valdība informatīvā ziņojuma veidā atbalstīja ģimenes vērtību un veselībpratības satura ieviešanu, pilnībā tas plānots no 2028. gada septembra. Tiesiskais jautājums, kas rodas, ir kompetences jautājums: ar kādu normatīvo aktu un kādā kārtībā šāds saturs vispār var kļūt obligāts skolām. Atbilde ir Izglītības likuma 32. pants, saskaņā ar kuru valsts izglītības standarts nosaka izglītības obligāto saturu, un standartu apstiprina Ministru kabinets, kura kompetence izglītībā izriet no Izglītības likuma 14. pants. Tātad ne valdības informatīvais ziņojums, ne ministrijas iecere pati par sevi skolām nekādu saistošu pienākumus nerada — tie radīsies tikai ar jaunu vai grozītu valsts izglītības standartu un atbilstošiem programmu paraugiem.
Normatīvā ķēde šeit ir trīsposmu. Pirmkārt, Izglītības likuma 32. panta pirmā daļa nosaka, ka valsts izglītības standarts fiksē izglītības obligāto saturu un vērtēšanas principus, bet otrā daļa — ka standarta ievērošana ir obligāta katrai personai, kas izstrādā un īsteno attiecīgo programmu. Otrkārt, 33. pants prasa, lai izglītības programma kā izglītības iestādes reglamentējošs dokuments saturu atbilstoši valsts standartam noteiktu, un programma tiek izstrādāta saskaņojot ar dibinātāju. Treškārt, pamatizglītības līmenī darbojas MK noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem, kuros obligātais saturs un mācību jomas jau ir konkretizēti, tostarp prasība iekļaut Satversmē un audzināšanas vadlīnijās definētās vērtības un tikumus. Praktiski tas nozīmē, ka iebildošajām biedrībām un skolotāju biedrībai reālā ietekmes vieta ir nevis valdības sēdē par informatīvo ziņojumu, bet gan standarta projekta publiskajā konsultācijā un, ja saturs būs pieņemts, — izglītības iestāžu programmu saskaņošanas posmā. Ministrijas kompetence ietver arī mācību līdzekļu izstrādi un metodisko atbalstu (Izglītības likuma 14. pants, kā arī ministrijas pienākums organizēt elektronisko mācību resursu izstrādi), tāpēc skolotāju prasība par metodisko atbalstu juridiski nav tikai vēlme, bet atbilst ministrijas likumā noteiktajiem pienākumiem. Izglītības likuma 13.1 pants nosaka, ka izglītības attīstības pamatnostādnes septiņiem gadiem izstrādā Izglītības un zinātnes ministrija un tās virza caur Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju uz Ministru kabinetu — šī ir likumdošanas procesa vieta, kur stratēģiskais lēmums par satura pārskatīšanu var tikt politiski pārbaudīts. Tiesu prakse par šo jautājumu sniegtajos avotos nav pieejama, tāpēc konkrētu precedentu minēt nevar.
Tuvas norises skaidri izsekojamas no ziņas un avotu struktūras:
Ja kolektīvās atlaišanas procedūra nav ievērota, tas var kļūt par pamatu katras individuālā uzteikuma apstrīdēšanai.
107. panta otrā daļa ļauj NVA izņēmuma gadījumos pagarināt termiņu līdz 60 dienām, rakstveidā paziņojot darba devējam un darbinieku pārstāvjiem divas nedēļas pirms sākotnējā termiņa beigām.
Šajā stāstā gaidāmais tiesiskais stāvoklis ir lēmums, ko līdz 2026. gada 15. oktobrim pieņems Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA): vai "airBaltic" drīkstēs sākt kolektīvo atlaišanu pēc 30 dienām no paziņojuma iesniegšanas, vai arī termins tiks pagarināts līdz 60 dienām. Ziņas fakts ir tas, ka Latvijas Aviācijas arodbiedrība (LAA) ir vērsusies NVA ar lūgumu piemērot Darba likuma 107. panta pirmās daļas izņēmuma kārtu un pagarināt termiņu, apgalvojot, ka informēšanas un konsultēšanās pienākumi nav izpildīti pēc būtības. Tiešais tiesību jautājums ir divējāds: pirmkārt, vai darba devējs ir izpildījis 106. panta informēšanas un konsultēšanās pienākumus, un, otrkārt, vai šie trūkumi pamato NVA termiņa pagarinājumu līdz 60 dienām saskaņā ar 107. panta otro daļu. Situāciju ietver arī vairāki atsevišķi pienākumi, kuru izpilde ir apstrīdēta:
Normu piemērošana šai situācijai ir atkarīga no tā, kā NVA izvērtēs LAA minētos trūkumus, un tas ir jāvērtē pa posmiem.
Praktiskās norises ir atkarīgas no NVA lēmuma.
EPL likuma 59. pants nosaka, ka NEPLP locekļi ievēlēti uz pieciem gadiem un atkārtoti ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas, bet pilnvaras izbeidzas atbrīvošanu no amata, termiņa beigām, notiesāšanu par tīšu noziedzīgu nodarījumu vai nāvi.
EPL likuma 56. panta 3. daļa prasa kandidātam vismaz piecus gadus profesionālās pieredzes, labu reputāciju un tiesības saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.
Rembergas iecelšana nozīmē, ka NEPLP saglabā pilnu piecu locekļu sastāvu un var turpināt pieņemt saistošus lēmumus — tostarp par licenču anulēšanu un programmu izplatīšanas aizliegumiem —, kamēr iebildumu vēstule Saeimai pati par sevi iecelšanu neaptur. Ziņas juridiskais kodols ir jautājums, vai Saeimas apstiprinājums atbilst Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 56. pantam: kandidāta izvirzīšanas kārtība, kvalifikācijas kritēriji un ierobežojumi. Šī panta 2. daļa nosaka, ka kandidātus izvirza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, konsultējoties ar biedrībām un nodibinājumiem plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes un cilvēktiesību jomā. 3. daļa prasa Latvijas pilsonību, deklarētu dzīvesvietu, augstāko izglītību, vismaz piecus gadus profesionālās vai akadēmiskās pieredzes attiecīgajās jomās, labu reputāciju un tiesības saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.
Rembergas deviņu gadu darbs padomē un kopš 2019. gada Monitoringa departamenta vadītājas amats formāli atbilst 56. panta 3. daļas piecu gadu pieredzes prasībai; avotos nav ziņu, kas liecinātu par 4. daļas ierobežojumu pārkāpumu (partijas amatpersona, mediju kapitāla īpašnieks, nesodāmība par tīšu noziegumu). Nodibinājuma "Ilgtspējas fonds" iebildumi balstās kompetences un padomes neatkarības argumentos, taču EPL likuma 56. pants kompetences apjomu kā atsevišķu atcelšanas iemeslu nesatur — tas prasa tikai minimālo pieredzi un reputāciju. Procesuāli iebildumu vēstule Saeimai, komisijai un Valsts prezidentam nav normatīvā aktā paredzēts iebilduma veids, kas apturētu apstiprināšanas spēku; tā praktiskā nozīme ir politiska un publiska, nevis tiesiska. Uz locekli attiecas likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" ierobežojumi (56. panta 5. daļa), un loceklis nedrīkst tieši vai ar starpniecību saņemt atalgojumu no elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem. Rembergas iepriekšējā darbība, pārstāvot NEPLP intereses tiesā, pati par sevi interešu konfliktu neveido, ja viņa pārstāvējusi institūciju, nevis privātas intereses. Pilnvaru termiņu regulē EPL likuma 59. pants: locekli ievēlēti uz pieciem gadiem, atkārtoti — ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas, un pilnvaras izbeidzas atbrīvošanu no amata, termiņa beigām, notiesāšanu par tīšu noziedzīgu nodarījumu vai nāves gadījumā. Padomes neatkarību nostiprina EPL likuma 60. panta 5. daļa: pildot uzdevumus, padome neprasa un nesaņem norādījumus ne no vienas citas iestādes. Avotos nav tiesu prakses par NEPLP locekļu iecelšanas apstrīdēšanu, tāpēc konkrētu precedentu piemērot nevar.
Remberga darbu sākusi iecelšanas dienā, un likumiski viņas pilnvaras ilgs piecus gadus, ja vien nerodas 59. panta 2. daļā minētie izbeigšanās iemesli.